Drīz, pavisam drīz (burtiski pēc divām nedēļām) klajā nāks komponista, 26. maija jubilāra, Imanta Kalniņa memuāri. Grāmatas nosaukums ir “Zvaigžņu ielas simfonija – Imants Kalniņš”. Tās autore ir Linda Apse, kura Vincent izdevniecības apgādā ir uzrakstījusi vēl trīs biogrāfiskas grāmatas: “De Profundis – Mārtiņš Rītiņš”, “Manas [ie]spējas – Māris Verpakovskis” un “Lielmeistares atklātnes – Dana Reizniece”.
Vaicāta par grāmatas tapšanu, tās saturu un dizainu, Linda stāsta, ka grāmatas rakstīšana ilgusi tieši divus ar pusi gadu un iekļauj ne vien komponista atmiņu stāstījumu, bet arī krāšņu fotoalbumu un detalizētu komponista skaņdarbu apkopojumu, kāds līdz šim nav bijis pieejams. Skaņdarbu saraksta sastādīšana nācis kā pārsteiguma darbiņš, jo autore nebija zinājusi, ka tāds vienkārši neeksistē. Ko darīt!? Abi ar komponistu ķērušies klāt un sākuši likt kopā visu, kas sarakstīts no 1960. gada, kad komponists Konservatorijā sāka mācīties mūzikas kompozīciju pie profesora Ādolfa Skultes un kad tapuši pirmie plašāk atskaņotie skaņdarbi. Protams, ka palīgā bija jāņem arhīvi, muzeju materiāli un vesela virkne profesionāļu no visdažādākajām mākslas jomām, kuriem Linda ir ļoti pateicīga.
Savukārt, par grāmatas saturu runājot, autore teic, ka to raksturotu kā neuzbāzīgu un izsvērtu, kaut kādā ziņā filozofisku, kaut kādā – kultūrvēsturisku, jo grāmatā komponists stāsta par notikumiem un izjūtām, kas saistītas ar skaņdarbu tapšanu, izceļot kādas īpaši spilgtas epizodes un kliedējot mītus un pieņēmumus. Grāmata tapusi gaišās noskaņās, daudz smejoties, kopā lasot, meklējot atbildes uz jautājumiem par lietām, kas tā ar’ nekad nepāriet. Kāpēc Linda gribējusi rakstīt tieši pat Imantu Kalniņu? Uz šo viņa atbild, sakot, ka tā bija iekšēja sajūta – pārliecība, aicinājums. Viņa komponistu personīgi nav iepriekš pazinusi, bet ļoti mīlējusi viņa mūziku un intuitīvi jutusi, ka ļoti vēlētos strādāt kopā. Un kāda laime, ka viņš piekritis! Šo kopā pavadīto laiku viņa vērtē lakoniski – kolosāls (šis ir komponista iemīļots vārds), piebilstot, ka komponista sievas Agras Kalniņas ieguldījums grāmatas tapšanā esot nenovērtējams. “Bez viņas šīs grāmatas nebūtu! To es saprotu pavisam skaidri un gaiši!” saka Linda.
Lasītājiem būs interesanti uzzināt, kāpēc tāds grāmatas nosaukums – “Zvaigžņu ielas simfonija”. Tas tāpēc, ka šādi komponists ir nosaucis savu septīto simfoniju, kas stāsta par viņa dzīvi, kura aizsākās Grīziņkalna Zvaigžņu ielā. Simfonijai ir četras daļas – Mājas, Dārzs, Iela un Katedrāle, un grāmata seko šai simfonijas uzbūvei un apraksta, kā mazais puisītis, Mātužas un māmiņas mīlētais un lolotais Imkiņš, sekojot Dieva dotajai iespējai rakstīt mūziku, ir spējis noturēties sevī, tiekties uz Katedrāli un radīt tik daudz brīnišķīgas mūzikas. Turklāt tādas mūzikas, kas spēj modināt mīlestību. “Man personīgi Imanta Kalniņa skaņdarbi ir spilgtākais mūsdienu latviskās izjūtas etalons mūzikā. Šis priekštats ir bijis reizē gan svarīgs, gan audzinošs, gan aizkustinošs, turklāt arī patriotisks. Savulaik tas palīdzēja iederēties brīvajā, hipijiskajā pasaulē, šodien –izkopt sevī smalkumu. Līdztekus literatūrai un pārējām mākslām mūzikai piemīt spēja aizkustināt, mierināt, iedvesmot un citādi emocionāli saviļņot. Tā ļauj atkāpties no brutālās ikdienas realitātes un apzināties sevi kā garīgu būtni, kas pieder kam lielākam par ikdienību. Komponists teic, ka viņa pasaule organizējas, rakstot mūziku. Gribētos apgalvot, ka, klausoties mūziku, atklājas pasaule,” šādi Linda raksta grāmatas ievadā.
Interesanti un aizkustinošo esot arī tas, ka komponists vairākkārt pārlasījis tekstus – vārdiņu pa vārdiņam, komentējis, papildinājis un visu grāmatas tapšanas laiku esot bijis līdzās gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Linda ar lielu saviļņojumu atceras, kā stundām lasījusi komponistam priekšā, kurš pievērtām acīm klausījies viņas tekstos it kā tā būtu mūzika. Viņa domā, ka teksti patiešām izdevušies melodiski. Arī grāmatas dizains ir tapis pēc komponista ieteikumiem, kas vienmēr tikuši izteikti krāšņā un asprātīgā valodā. Dzejniece Ludmila Azarova reiz teikusi, ka Imantam Kalniņam esot nevainojama literārā dzirde. Vai nav skaisti pateikts?!
Un visbeidzot Linda gribētu atkal un atkal pateikties Mārim Martinsonam, kurš savulaik izdomājis, ka būtu skaisti izdot biogrāfisku grāmatu sēriju, to atbalstījis finansiāli un bijis ļoti smalkjūtīgs, ļaujot grāmatas radīšanai notikt dabiski un nesteidzīgi.
Avots: Jauns.lv
