Gada inflācija Lietuvā pašlaik ir ievērojami augstāka nekā vidēji eirozonā. Saskaņā ar provizoriskajām aplēsēm 2026. gada septembrī inflācija eirozonā bija 3,8%, bet Lietuvā – 6,1%. Šāda atšķirība likumsakarīgi rada jautājumus: ko tā liecina par Lietuvas ekonomikas stāvokli, un ko tā nozīmē eirozonas vienotās monetārās politikas kontekstā?
Inflācijas atšķirība starp Lietuvu un eirozonu pati par sevi vēl neļauj izdarīt secinājumus par monetārās politikas ievirzi. Vispirms jāsaprot, kādi faktori nosaka šo atšķirību.
Komentē Tomas Reichenbachas, Lietuvas Bankas Ekonomikas departamenta Monetārās politikas nodaļas galvenais ekonomists.
ECB monetārā politika ir vērsta uz cenu stabilitāti visā eirozonā
Svarīgi atcerēties Eiropas Centrālās bankas (ECB) mērķi. ECB necenšas panākt, lai katrā eirozonas valstī inflācija ik brīdi būtu precīzi 2%. Tās mērķis ir stabilizēt inflāciju visā eirozonā 2% līmenī vidējā termiņā. Pieņemot lēmumus, ECB vērtē ne tikai pašreizējo inflācijas līmeni, bet arī tās perspektīvas, pamatinflācijas dinamiku un to, kā monetārā politika ietekmē ekonomiku. Tā kā Lietuva ir ļoti atvērta ekonomika un lielākā daļa tās eksporta nonāk citās eirozonas valstīs, visas eirozonas stabilitāte mums ir ļoti svarīga.
Vienotas valūtas telpā inflācijas rādītāji dažādās valstīs var dabiski atšķirties. To ietekmē ekonomikas struktūra, ekonomiskā cikla posms un dažādi cenu pārmaiņas noteicošie faktori. Vienā valstī inflāciju vairāk var veicināt algu un pakalpojumu cenu kāpums, citā – enerģijas cenu pārmaiņas vai nodokļi.
Prognozes liecina, ka inflācijai vajadzētu samazināties
Svarīgi vērtēt ne tikai pašreizējo inflācijas atšķirību, bet arī to, kā inflācija mainīsies nākotnē. Lietuvas Banka prognozē, ka gada vidējā inflācija samazināsies no aptuveni 5,1% 2026. gadā līdz 3,1% 2027. gadā un 2,6% 2028. gadā. Arī Eirosistēma prognozē, ka inflācija eirozonā, kas 2026. gadā vidēji sasniegs aptuveni 3%, turpmāk samazināsies un 2028. gadā būs 2,1%.
Ja šīs prognozes piepildīsies, pašreizējā lielā inflācijas atšķirība starp Lietuvu un eirozonu pakāpeniski saruks. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc ECB koncentrējas uz inflācijas attīstību vidējā termiņā, nevis viena mēneša rādītāju.
Būtisku Lietuvas inflācijas daļu nosaka valstij raksturīgi un īslaicīgi faktori
Ne visa pašreizējā inflācija Lietuvā ir pārmērīga iekšzemes pieprasījuma rezultāts. Par vienu no galvenajiem cenu kāpuma virzītājspēkiem šogad kļuvušas enerģijas cenas, īpaši degvielas cenas, kas pieaugušas naftas sadārdzināšanās dēļ. Inflāciju Lietuvā palielina arī gada sākumā paaugstinātie netiešie nodokļi – akcīzes nodokļi. Lietuvas Banka lēš, ka to ietekme veidos aptuveni piektdaļu no šā gada vidējās inflācijas.
Papildu, taču ievērojami mazāku stimulu pieprasījumam devuši arī no pensiju otrā līmeņa fondiem izņemtie līdzekļi. Lietuvas Banka lēš, ka to ietekme uz inflāciju 2026. gadā sasniegs aptuveni 0,2 procentpunktus.
Būtiskākais ir tas, ka gan nodokļu izmaiņu, gan no pensiju otrā līmeņa fondiem izņemto līdzekļu ietekme lielākoties ir īslaicīga. Šai ietekmei mazinoties, inflācijai vajadzētu samazināties. Neņemot vērā šos specifiskos faktorus, inflācijas atšķirība starp Lietuvu un eirozonu būtu ievērojami mazāka.
Normālos apstākļos inflācija Lietuvā var būt nedaudz augstāka
Ir vēl viens iemesls, kāpēc Lietuvas inflāciju nevajadzētu mehāniski salīdzināt ar eirozonas vidējo rādītāju. Lietuva joprojām tuvojas turīgāko Eiropas valstu attīstības līmenim. Mūsu darba ražīgums, algas un cenu līmenis izlīdzinās ar Rietumeiropas rādītājiem, tāpēc nedaudz augstāka inflācija ir dabiska šā procesa daļa.¹
Tas pats par sevi nenozīmē, ka augstāka inflācija ilgstoši būtu jāuzskata par normu. Tomēr, ja algas un dzīves līmenis Lietuvā turpinās tuvoties Vācijas, Nīderlandes un citu turīgāku eirozonas valstu līmenim, tuvināsies arī cenu līmenis.
Pieaugot darba ražīgumam un algām, palielinās arī to vietējo pakalpojumu cenas, kurus nav iespējams vai ir grūti sniegt no ārvalstīm, piemēram, restorānu, remonta, frizieru, veselības aprūpes un citu profesionālo pakalpojumu cenas. Citiem vārdiem, daļa augstākas inflācijas Lietuvā var būt dabiska ekonomiskās konverģences sekas.
Tomēr augstāku inflāciju nedrīkst ignorēt
Tas viss nenozīmē, ka augstāku inflāciju Lietuvā var vienkārši atstāt bez ievērības. Tā var liecināt arī par ekonomikas pārkaršanu.
Ja pēc enerģijas cenu stabilizēšanās un nodokļu ietekmes izzušanas Lietuvā turpinātu strauji pieaugt pakalpojumu cenas un algas, algu kāpums ilgstoši ievērojami pārsniegtu darba ražīguma pieaugumu, kreditēšana strauji paplašinātos un iekšzemes pieprasījums pārsniegtu ekonomikas iespējas, tas būtu skaidrāks signāls par pieaugošu iekšzemes inflācijas spiedienu un atšķirībām starp Lietuvas un visas eirozonas ekonomiskā cikla posmiem.
Algas Lietuvā pašlaik patiešām aug strauji – Lietuvas Banka 2026. gadā prognozē aptuveni 9,4% algu pieaugumu. Tāpēc rūpīgi jāseko pakalpojumu cenu inflācijai, darbaspēka izmaksām, kreditēšanai un iekšzemes pieprasījumam.
Tomēr arī šādos apstākļos monetārā politika nav vienīgais pieejamais instruments. Vienotas valūtas telpā konkrētai valstij raksturīgas nelīdzsvarotības novēršanā svarīga loma ir nacionālajai ekonomiskajai politikai. Ja Lietuvas ekonomika pārkarst, valsts var īstenot mazāk stimulējošu fiskālo politiku un piesardzīgāk palielināt pastāvīgos publiskos izdevumus. Lietuvas Banka var arī piemērot makrouzraudzības pasākumus, ja tā saskata pārmērīga kreditēšanas kāpuma vai nekustamā īpašuma tirgus pārkaršanas riskus.
Svarīgākie ir inflācijas atšķirības iemesli
Tāpēc, vērtējot inflāciju Lietuvā, galvenajam jautājumam nevajadzētu būt: “Kāpēc inflācija Lietuvā atšķiras no eirozonas vidējā rādītāja?”, bet gan: “Kas tieši nosaka šo atšķirību?”
Cik lielu daļu nosaka enerģija, cik – nodokļi un īslaicīgi pieprasījuma stimuli, cik – algu un cenu izlīdzināšanās, un cik – patiešām pārmērīgs iekšzemes pieprasījums?
Gada inflācija 6,1% apmērā Lietuvā ir signāls, kas nopietni jāanalizē. Tomēr pati inflācijas atšķirība neatklāj tās cēloņus. Būtisku daļu pašreizējās inflācijas Lietuvā nosaka valstij raksturīgi un īslaicīgi faktori, savukārt daļa atšķirības var būt saistīta ar ekonomisko konverģenci. Vienlaikus ir svarīgi sekot, vai augstāka inflācija nekļūst par noturīgāka iekšzemes cenu spiediena pazīmi.
¹ Lietuvas Bankas 2024. gada pētījumā “Anatomy of inflationary shock in Lithuania: causes, effects and implications” lēsts, ka 2022. gadā, kad cenu līmenis Lietuvā joprojām bija aptuveni par 26% zemāks nekā vidēji eirozonā, cenu izlīdzināšanās varēja veicināt par aptuveni 0,5–0,9 procentpunktiem augstāku inflāciju. Modeļu novērtējumu mediāna liecināja, ka “līdzsvara” inflācija Lietuvā varēja būt aptuveni 2,6%, salīdzinot ar 2% eirozonā. Lietuvas cenu līmenim tuvojoties eirozonas vidējam līmenim, šī atšķirība pakāpeniski samazinās.
Plašāk: Lietuvas Banka
