Latvijas uzņēmējs, Latvijas Boksa savienības viceprezidents Māris Martinsons mecenātismā ienācis caur sportu – vispirms caur boksu, kas viņam bijis tuvs jau jaunībā. Šī pieredze kļuva par sākuma punktu ceļam, kurā viņš ne tikai atbalstījis jaunos sportistus, bet arī veidojis stabilas struktūras un radījis iespējas ilgtermiņa attīstībai. Sarunā viņš atklāj, kāds ir boksa ceļš Latvijā, cik liels ir jauniešu potenciāls un kādus izaicinājumus rada treneru un tiesnešu trūkums.
– Atceroties savus pirmos soļus sporta atbalstīšanā – kā viss sākās?
Astoņdesmito gadu beigās un deviņdesmito sākumā aktīvi trenējos boksā – kopumā 11 gadus. Tajā laikā sapratu, cik daudz disciplīnas un domāšanas šis sporta veids prasa. Bokss ir gudrs sports – tajā, gluži kā šahā, jāspēj domāt vairākus gājienus uz priekšu.
Viena no spilgtākajām atmiņām ir par laiku astoņdesmito gadu beigās, kad mums pirmo reizi iedeva sporta apavus – tos nēsājām, līdz tie izjuka. Tie bija juku laiki, kad mainījās sistēma, bet tieši tādēļ iemācījāmies novērtēt katru iespēju.
1992./93. gadā studēju RTU, un 1993. gadā pasaulē nāca mans dēls Mārcis. Tad vairāk pievērsos ģimenei un mācībām – tas bija pēdējais gads, kad aktīvi nodarbojos ar boksu. Tieši sporta zālē redzēju, cik daudziem jauniešiem pietrūkst iespēju trenēties vai startēt sacensībās, un sapratu – ja kādreiz spēšu palīdzēt, noteikti to darīšu.
Vēlīnajos deviņdesmitajos paralēli sportam uzkrāju pieredzi organizatoriskajā darbā, kas man palīdzēja saprast, kā veidot ilgtspējīgas sporta struktūras un atbildīgi pieņemt lēmumus, kas vēlāk ietekmēs jauniešus un trenerus.
No tā brīža man sporta atbalsts vairs nebija tikai personisks jautājums, bet arī pienākums. Redzēju, cik daudz labu lietu var paveikt, ja ap sportu apvienojas cilvēki, kam tas patiesi rūp. Sākumā tie bija boksa un kikboksa klubi, vēlāk – jaunie hokejisti un basketbolisti.
Ideja palika tā pati – palīdzēt tiem, kas paši grib tikt uz augšu, bet kam vajag iespēju. Bokss man iemācīja izturību, disciplīnu un cieņu pret darbu – tās ir īpašības, kas noder gan ringā, gan dzīvē.
– Vai jau tad parādījās ideja par sporta atbalstu?
Jā, ļoti drīz. Domāju, ka vajadzētu palīdzēt sportistiem un bērniem, kuriem nav iespējas finansēt savus treniņus un sacensības. Līdz ar to, kad radās pirmā iespēja, es centos iesaistīties sporta aktivitātēs un sniegt reālu atbalstu.
– Un pēc tam sekoja citi sporta veidi?
Jā. Hokejā iesaistījos tāpat kā daudzi vecāki – kad Mārcis sāka trenēties. Hokejs ir viens no dārgākajiem, bet arī populārākajiem sporta veidiem Latvijā. Hokeju atbalstu jau 27 gadus, un esmu gandarīts par padarīto.
Viss sākās ar hokeja klubu “Concept”, kur bijām vairāki īpašnieki. Tad Elviss Želubovskis mani uzrunāja, sakot, ka jāveido savs klubs – tā tapa Hokeja klubs “Mogo”. Pēc kāda laika tika iegādāta “Mogo” ledus halle un izveidota bērnu un jauniešu sporta skola “Falcons”. Vēsturiski tika izveidots arī Jaunatnes hokeja centrs, kas atbalstīja jaunos hokejistus – ideja piederēja Aigaram Kalvītim un Jānim Spirinovskim, un es tajā aktīvi iesaistījos.
Jau vairāk nekā 15 gadus esmu Latvijas Hokeja federācijas valdē, kur piedalos hokeja attīstībā un vadu bērnu un jauniešu komisiju.
Savukārt basketbols jau sen bija mans iecienītākais sporta veids, tikai pats auguma dēļ neko nopietnu nesasniedzu. Tāpēc sevī pieņēmu lēmumu: ja būs iespēja, noteikti atbalstīšu arī basketbolu. Tā arī notika – caur maniem pārstāvētajiem uzņēmumiem tika sniegts atbalsts basketbola komandām “VEF Rīga”, kur es desmit gadus (no 2007. līdz 2017. gadam) pildīju prezidenta pienākumus, un “TTT Rīga”.
– Runājot par boksu – kā Jūs redzat tā attīstību šodien?
Pēdējā gada laikā boksā notikušas būtiskas pārmaiņas. Kopā ar domubiedriem pakāpeniski sākām pārņemt Boksa federācijas vadību un izveidojām Latvijas Boksa savienību, lai ieviestu jaunu, mūsdienīgu pieeju šī sporta pārvaldībā.
Tas viss notika pavisam nesen – pēc federācijas un savienības apvienošanās Latvijas boksa vide beidzot kļuva vienota. Tagad visi iepriekšējie federācijas biedri ir Latvijas Boksa savienībā, un mēs turpinām darbu pie pārmaiņām, kas padarītu boksa attīstību Latvijā ilgtspējīgāku un profesionālāku. Savienība cieši sadarbojas ar klubiem, treneriem, sportistiem un tiesnešiem, lai veidotu kopīgu redzējumu par nākotni. Par prezidentu ievēlēts Gatis Gudermanis, bet viceprezidentu pienākumus pildām es un Ansis Pūce. Ģenerālsekretāra darbu uzņēmies Ņikita Versockis, kurš ir arī viens no valdes locekļiem.
Latvijas Boksa savienība dibināta ar mērķi attīstīt un popularizēt boksu Latvijā – gan kā tautas sporta veidu, gan augstu sasniegumu sportu ar dalību Eiropas, pasaules čempionātos un olimpiskajās spēlēs. Mēs vēlamies radīt stabilu, profesionālu vidi, kurā jaunieši var augt un sasniegt savus sportiskos mērķus.
– Kāda ir bērnu interese par boksu?
Kopumā interese ir liela. Ja taisītu aptauju, domāju, bokss būtu TOP 5 populārāko sporta veidu vidū. Bet tas nav viegls ceļš – bokss ir smags un disciplīnu prasošs sporta veids, un bērniem tajā nav tik viegli sasniegt rezultātus.
Vēsturiski Padomju Savienībā ar boksu drīkstēja sākt nodarboties tikai no sešpadsmit gadu vecuma – tas tika uzskatīts par pārāk bīstamu. Šodien šādu ierobežojumu vairs nav, taču es pats uzskatu: līdz divpadsmit gadu vecumam bērnam labāk nodarboties ar džudo – vispārējai fiziskai attīstībai. Tad, sasniedzot 12 gadus, jau var nopietni sākt boksu.
Bokss ir viens no fiziski un emocionāli grūtākajiem sporta veidiem. Ne visi bērni to izvēlas, jo šodien sporta piedāvājums ir ļoti plašs, taču bokss piesaista tos, kas meklē īstu izaicinājumu.
Es pats esmu trenējies un uzvarējis Rīgas čempionātā 1993. gadā, tāpēc labi zinu, ko šis sports prasa. Tas ir ļoti intensīvs, tajā pastāv arī traumatisma risks, taču tieši tas rada cieņu pret šo sportu. Lai ar boksu nodarbotos, tam jābūt sirdī – tas ir jāmīl no sirds.
Līdz pat šai dienai cenšos būt boksa zālē vismaz trīs reizes nedēļā – tas mani disciplinē un palīdz uzturēt fizisko formu. Treniņš trenera vadībā ir būtisks, jo tas rada atbildības sajūtu. Cilvēks pēc būtības ir slinks – ja ir iespēja nedarīt, viņš to izmantos. Tāpēc trenera klātbūtne palīdz noturēt ritmu un mērķi.
– Kas kavē jaunatnes boksa attīstību Latvijā?
Galvenā problēma ir treneru trūkums un viņu izglītība. Mums vajadzīgi jauni, motivēti speciālisti, kā arī vairāk kvalificētu tiesnešu.
Tāpēc esam ieviesuši interesantu pieeju – iesaistām arī bērnus tiesāšanā. Ne visi kļūs par bokseriem, bet kāds var atrast savu ceļu kā tiesnesis vai treneris.
– Kā ar infrastruktūru? Vai jauniešiem ir kur trenēties?
Reģionos situācija bieži vien ir pat labāka nekā Rīgā. Tur ir labi aprīkoti olimpiskie centri, un boksa rings nemaksā daudz – 10 līdz 15 tūkstošus eiro. Tas ir krietni lētāk nekā, piemēram, uzturēt hokeja laukumu.
Viss atkarīgs no vietējiem cilvēkiem – ja ir entuziasms, tad būs arī rezultāts. Mūsu savienības valdē ir iesaistīti trīs olimpisko centru vadītāji un Rīdzenes sporta skolas direktore, kuri lieliski izprot, kā organizēt sacensības un attīstīt bērnu un jauniešu sportu. Tāpēc varu droši teikt – mums ir viena no profesionālākajām valdēm starp sporta organizācijām Latvijā.
– Kā mēs izskatāmies Eiropas kontekstā?
Mums ir pieci vai seši sportisti, kuri spēj sacensties Eiropas līmenī un reāli cīnīties par medaļām. Superzvaigzne vēl nav parādījusies, taču Eiropas čempionāts Ostravā parādīja, ka Latvijas jaunajiem bokseriem ir potenciāls un neatlaidība.
Īpaši gribu izcelt Nikolaju Zamjatinu, kurš jau pirms čempionāta Polijā demonstrēja pārliecinošu sniegumu – otrajā raundā piespiežot pretinieku pārtraukt cīņu. Šādas uzvaras un starptautiskā pieredze ir ļoti nozīmīga jaunajiem sportistiem – tās nostiprina pārliecību un gatavību nākamajiem izaicinājumiem.
Viens no lielākajiem panākumiem pēdējā laikā – Daugavpils bokseris Ņikita Prohovskis, kurš pērn ASV izcīnīja sudraba medaļu pasaules U-19 čempionātā, ko rīkoja “World Boxing”. Finālā viņš ar vienbalsīgu tiesnešu lēmumu piekāpās mājiniekam Elaidžam Lugo, taču līdz tam pārliecinoši pārspēja gan austrālieti, gan čehu. Tas Latvijai ir ļoti augsts sasniegums, īpaši ņemot vērā čempionāta līmeni un pasaules konkurenci. Latvijas Boksa savienība arī finansiāli atbalstīja sportistu dalību šajās sacensībās, nodrošinot viņu braucienu uz ASV.
Mēs kā savienība lielāko uzsvaru liekam uz U21 vecuma grupu – tas ir vecums, līdz kuram sportists jāsagatavo pieaugušo līmenim. Pēc tam jau viņš pats izvēlēsies savu ceļu.
– Kādu iespaidu uz boksu atstāja Maira Brieža panākumi?
Briedis, protams, ir spilgts piemērs – viņš deva milzīgu impulsu jauniešiem. Lai gan ārpus ringa viņa gaitas vērtē dažādi, ringā viņš ir fenomenāls bokseris.
Tuvākajā laikā, iespējams, mums būs grūti atkārtot viņa panākumus, taču jaunajiem sportistiem ir kur tiekties. Briedis ir etalons – viņš pierādīja, ka arī no Latvijas var izaugt pasaules līmeņa bokseris.
– Kāds ir Jūsu kopējais skatījums uz boksa nākotni Latvijā?
Pirmām kārtām mums jāsakārto pamati. 20 gadus boksā nebija pat elementāras lietas – tagad mēs to mainām.
Latvijas Boksa savienība izstrādājusi jaunus nolikumus treneriem un tiesnešiem, tiek rīkotas apmācības un semināri, lai nodrošinātu vienotu izpratni par noteikumiem un profesionāliem standartiem.
Tāpat mēs aktīvi piedalāmies starptautiskās sacensībās, dodot iespēju sportistiem gūt pieredzi ārpus Latvijas. Šī gada martā LBS jau organizēja Latvijas čempionātu – vienu no pirmajiem soļiem jaunās sistēmas ieviešanā. Sacensības notika ar skaidriem noteikumiem, kvalificētu tiesāšanu un labu organizāciju, un tas parādīja, ka ejam pareizā virzienā.
Jauniešu interese pastāv, reģionos ir laba bāze, bet nepieciešams vairāk treneru un tiesnešu. Tāpat valstij būtu jāiesaistās vairāk, jo šobrīd lielākā daļa slodzes gulstas uz privātpersonām un pašvaldībām.
