Ziemeļvalstu un Baltijas valstu sadarbība jau ilgstoši kļūst arvien ciešāka, un tā var kulminēt Vienoto Ziemeļu izveidē kā jaunā brīvās pasaules spēka balstā, kas balstīts demokrātijā, uzticībā un kopīgā atbildībā par drošību, raksta Marko Mihkelsons.
Eiropas un plašākas pasaules ģeopolitiskā ainava pēdējos gados ir mainījusies daudz straujāk, nekā vairums no mums vēl pirms desmit gadiem spēja iedomāties. Tomēr šajā plašajā nestabilitātē un pieaugošajā nenoteiktībā ir kāds pozitīvs process, kas pelnījis daudz lielāku uzmanību — NB8 sadarbības formāta veidošanās starp Ziemeļvalstīm un Baltijas valstīm kā vienam no ietekmīgākajiem un saliedētākajiem reģionālajiem spēkiem brīvajā pasaulē.
Tas nav noticis vienā dienā. Tas ir pakāpeniska procesa rezultāts, ko padarīja iespējamu Padomju Savienības sabrukums 1991. gadā. Baltijas valstu neatkarības atjaunošana pavēra ceļu ciešākai sadarbībai ar Ziemeļvalstīm, savukārt spriedzes mazināšanās reģionā radīja apstākļus, kas vēlāk noveda pie Zviedrijas un Somijas iestāšanās Eiropas Savienībā 1995. gadā.
Šī ģeopolitiskā procesa stratēģiskā kulminācija notika pavisam nesen, kad Somija un Zviedrija attiecīgi 2023. un 2024. gadā pievienojās NATO. Tas ir viens no lielākajiem ģeopolitiskajiem sasniegumiem mūsu reģionā — patiesi vēsturisks pagrieziena punkts, kas ne tikai jānovērtē, bet arī apzināti jāstiprina ik dienu. Nekad iepriekš Ziemeļvalstis un Baltijas valstis nav piederējušas vienai, vienotai aizsardzības aliansei kā tagad.
Arī Igaunijai šajā stāstā ir pamats just pateicību. Ziemeļvalstu atbalsts bija izšķirošs 90. gados, kad mēs — ātrāk, nekā daudzi gaidīja — izkļuvām no Krievijas impērijas smacējošā tvēriena, lai atjaunotu funkcionējošu demokrātisku valsti ar spēcīgām institūcijām.
Vairāk lasīt: ERR.EE
(Tulkots ar mākslīgā intelekta rīku)
