Ārpolitikas veidošana ir atbildība, kuru nevar un nedrīkst uztvert tā, it kā pasaule būtu neitrāla ideju telpa, kurā visas pieejas ir vienlīdz drošas un bez sekām. Brīdī, kad starptautiskajos medijos sāk izskanēt vēstījumi, kas it kā pārstāv Igaunijas pozīciju, bet patiesībā neatspoguļo mūsu kopīgās vienošanās, mēs paši graujam savu uzticamību, raksta Marguss Cahkna.
Gandrīz četru gadu ilgā nepārtrauktā agresija draud pārvērst kara ziņas par fona troksni, bet pastāvīgu karadarbību – par kaut ko ikdienišķu. Tāpēc jau pašā sākumā ir vērts uzsvērt: Igaunijas austrumu kaimiņš vērš pret Ukrainu lielāko un nāvējošāko pilna mēroga karu Eiropā kopš Otrā pasaules kara.
Turklāt Krievija apdraud arī mūsu pašu drošību, arvien biežāk īstenojot sabotāžas aktus un citas hibrīdkara taktikas, vienlaikus gatavojot savu militāro un infrastruktūras kapacitāti ilgtermiņa konfrontācijai ar visu Rietumu pasauli.
Ņemot to visu vērā, jābūt pilnīgi skaidram, ka Igaunijas ārpolitikas prioritāte numur viens ir Krievijas agresijas ierobežošana un Ukrainas atbalsts. Jo, ja Krievijai izdosies Ukrainā, ja robežu pārzīmēšana ar spēku tiks pieļauta un Krievijas noziegumi paliks nesodīti, tad sāks šūpoties paši Igaunijas neatkarības un suverenitātes pamati.
Jāka Aavikso apgalvojums, ka Igaunijas ārpolitika esot “reducēta līdz aktuālai drošības politikai vienkāršotā izpratnē”, ir, maigi izsakoties, mulsinošs – īpaši situācijā, kad uz spēles ir likti eksistenciāli jautājumi par pašas Igaunijas izdzīvošanu.
Lasīt vairāk: ERR.EE
