Kiberdrošības apdraudējumi kļūst arvien biežāki un sarežģītāki, turklāt tie arvien ciešāk savijas ar ģeopolitisko spriedzi. Vienlaikus mākslīgais intelekts sniedz uzbrucējiem jaunus rīkus, kas ļauj darboties ātrāk un daudz plašākā mērogā.
Sarunā ar Balticnews.com Kevlar Defense pārstāvis Adley Francois stāsta par to, kā mainījusies globālā kiberdraudu vide, par valstu atbalstītu apdraudējuma dalībnieku pieaugošo lomu, izplatītākajiem veidiem, kā uzbrucēji iekļūst organizāciju sistēmās, kā arī par to, kāpēc izpratne par kiberdrošības riskiem joprojām nav pārtapusi pietiekamā gatavībā tiem stāties pretī.
Viņš arī brīdina, ka Latvijai un Baltijas reģionam kopumā jārēķinās ar arvien sarežģītākiem kiberuzbrukumiem kritiskajai infrastruktūrai, un uzsver, ka organizācijām un valdībām jāgatavojas ne tikai uzbrukumu novēršanai, bet arī spējai turpināt darbību un atjaunot sistēmas gadījumos, kad uzbrukums ir izdevies.
Kā jūs raksturotu pašreizējo globālo kiberdraudu vidi? Vai pēdējo gadu laikā tā ir būtiski mainījusies?
Es teiktu, ka jā. Manuprāt, ir vairāki faktori, kas nosaka pašreizējo draudu vidi.
Joprojām pastāv izspiedējvīrusu tipa uzbrukumi, kuru galvenā motivācija ir nauda. Šādi uzbrukumi pastāv jau ilgu laiku.
Tas, kas pēdējā laikā ir mainījies, – valstu atbalstīti apdraudējuma dalībnieki ir kļuvuši ļoti, ļoti aktīvi, īpaši ņemot vērā globālo ģeopolitisko situāciju. Un, ja tam pievieno mākslīgā intelekta sniegto ātrumu, uzbrukumi ir kļuvuši daudz efektīvāki.
Tāpēc, manuprāt, pašlaik redzu trīs galvenos virzītājspēkus: finansiālo ieguvumu, ģeopolitisko situāciju un mākslīgo intelektu. Šo faktoru kombinācijas rezultātā mēs redzam vairāk uzbrukumu nekā jebkad agrāk.
Vai par uzbrukuma mērķi var kļūt jebkura organizācija?
Jā. Tas attiecas uz visiem – mazām organizācijām, valsts iestādēm un starptautiskiem uzņēmumiem.
Cilvēki dažkārt joprojām iztēlojas hakeri kā vienu vai divus cilvēkus, kuri sēž pie datora. Kā patiesībā mūsdienās izskatās kiberapdraudējuma organizācija?
Dažos gadījumos mēs runājam par simtiem cilvēku, īpaši tad, ja runa ir par valstu atbalstītiem apdraudējuma dalībniekiem.
No jūsu visā pasaulē veiktajām izspiedējvīrusu uzbrukumu izmeklēšanām – kādi pašlaik ir izplatītākie veidi, kā uzbrucēji iegūst piekļuvi organizācijas tīklam?
Mēs ik gadu veicam simtiem izspiedējvīrusu uzbrukumu izmeklēšanu, un ir trīs izplatītākie uzbrukuma ceļi.
Viens no tiem ir nozagti identitātes dati – lietotājvārdi un paroles, kas ir nozagtas un tiek piedāvātas pārdošanai tumšajā tīmeklī.
Pastāv tirgus, kurā lietotājvārdus un paroles var iegādāties.
Otrs būtisks faktors ir nenovērstas ievainojamības. Pastāv laika posms starp brīdi, kad ievainojamība tiek atklāta, un brīdi, kad tiek izstrādāts vai ieviests tās labojums. Tieši šo laika logu izmanto daudzi uzbrucēji.
Un, protams, pikšķerēšana vienmēr ir bijusi viens no veidiem, kā iekļūt uzņēmuma sistēmās.
Mākslīgais intelekts pārveido gandrīz visas nozares. Kā MI maina kibernoziedzību, un vai tas vienlaikus var kļūt arī par vienu no spēcīgākajiem kiberaizsardzības rīkiem?
Jūs varat izveidot nevainojami sagatavotu e-pasta vēstuli konkrētam cilvēkam vai organizācijai.
Iespēja izmantot MI, lai izpētītu konkrētu personu vai uzņēmumu, nozīmē, ka tagad to iespējams darīt ļoti plašā mērogā.
Taču vienlaikus MI ļauj arī ļoti ātri veikt analīzi. Tādējādi arī kiberdrošības speciālistiem tagad ir pieejams papildu rīks.
Baltijas reģions saskaras ar kiberuzbrukumiem, GPS signālu traucējumiem, dezinformācijas kampaņām un pat fiziskas sabotāžas gadījumiem, kas tiek saistīti ar Krievijas hibrīdoperācijām. Vai tie joprojām ir atsevišķi draudi, vai arī arvien vairāk kļūst par vienas koordinētas stratēģijas sastāvdaļām?
Manuprāt, šīs stratēģijas tagad saplūst.
Agrāk kiberelements galvenokārt koncentrējās uz ietekmēšanas kampaņām. Ja raugāmies, piemēram, uz dažādām ASV vēlēšanām, tās lielākoties bija ietekmēšanas operācijas – mēģinājumi ietekmēt vēlēšanu rezultātus un tamlīdzīgi. Taču pašlaik mēs redzam daudzus uzbrukumus kritiskajai infrastruktūrai, kuriem ir nacionāla mēroga sekas.
Tas attiecas uz transportu, elektrotīkliem un veselības aprūpi.
Tādējādi uzbrukumu raksturs ir būtiski mainījies. Tā vairs nav tikai ietekmēšana. Tā ir arī sabotāža.
Kiberuzbrukumi tādām organizācijām kā Latvijas valsts meži ir izraisījuši plašu sabiedrības uzmanību. Balstoties tikai uz publiski pieejamo informāciju, ko šis incidents liecina par pašreizējo kiberdrošības situāciju Latvijā?
Diemžēl, ņemot vērā ģeopolitisko situāciju šajā reģionā, es paredzu, ka šādu uzbrukumu skaits pieaugs.
Lielākā daļa organizāciju nav gatavas šādas sarežģītības uzbrukumiem.
Manuprāt, Latvija un Baltijas reģions arvien biežāk saskarsies ar šāda veida uzbrukumiem, un valstiski kritiskajai infrastruktūrai ir jābūt tiem gatavai.
Tās gatavība ir regulāri jāpārbauda.
Kad notiek kiberuzbrukums, kādam no tehniskā viedokļa vajadzētu būt pirmajam solim?
No tehniskā viedokļa šādās situācijās ir noteikta rīcības secība.
Viena no lietām, kas jādara nekavējoties, ir pārliecināties, ka drauds tiek ierobežots konkrētajā vidē. Jums jāzina visi iespējamie piekļuves punkti šajā vidē.
No tīkla viedokļa – neatkarīgi no tā, vai runājam par VPN vai primārajiem un rezerves interneta savienojumiem, – jums jāzina visi iespējamie ieejas punkti tīkla perimetrā.
Pēc tam jāievieš kontrole, proti, jāierobežo ienākošā un izejošā datplūsma.
Kādus galvenos kiberdrošības pakalpojumus Kevlar Defence klienti pašlaik pieprasa visbiežāk?
Es teiktu, ka reaģēšana uz incidentiem ir mūsu pieprasītākais pakalpojums.
Būtībā klients iegādājas noteiktu stundu apjomu, un, kad kaut kas notiek, mēs uzņēmuma vai iestādes vajadzībām varam nosūtīt speciālistu komandu.
Tas var ietvert digitālo kriminālistiku, draudu ierobežošanu, darbu ar Active Directory un virkni citu spēju, kas nepieciešamas, lai reaģētu uz uzbrukumu.
Ar vienu tālruņa zvanu uzņēmuma rīcībā faktiski var nonākt simtiem attiecīgās jomas ekspertu. Manuprāt, tas ir mūsu galvenais pakalpojums.
Papildus tam, ņemot vērā pašreizējo draudu vidi un dažādos uzbrukumu vektorus, mums ir vairāki pakalpojumi, kas paredzēti tieši šo risku mazināšanai.
Pikšķerēšanas uzbrukumi ir viens no galvenajiem veidiem, kā uzbrucēji iekļūst sistēmās, tāpēc piedāvājam pikšķerēšanas simulācijas pakalpojumu.
Tāpat piedāvājam apmācības, kurās varam apmācīt valsts un privātā sektora darbiniekus, lai viņi nekļūtu par kiberuzbrukumu upuriem.
Mēs nodrošinām arī drošības uzraudzības pakalpojumus 24 stundas diennaktī septiņas dienas nedēļā.
Vai pēdējo piecu vai desmit gadu laikā organizāciju attieksme pret kiberdrošību ir mainījusies, vai arī jums joprojām tās jāpārliecina, ka šis apdraudējums ir reāls?
Manuprāt, lielākajai daļai organizāciju ir zināma izpratne par kiberdrošību.
Taču trūkst spējas šo izpratni pārvērst konkrētā rīcības plānā vai budžetā.
Pamata izpratne pastāv. Bet vai organizācijas to ir pārvērtušas reālā rīcībā? Manuprāt, līdz tam mēs vēl neesam nonākuši.
Pat neraugoties uz pašreizējo informētības līmeni, manuprāt, tas vēl nav pārtapis izpratnē par to, cik katastrofālas var būt kiberuzbrukumu sekas.
Lielākā daļa organizāciju diezgan labi pārvalda cita veida riskus, taču, manuprāt, vairums vēl nav nonākušas pie iekšējas atziņas, ka kiberuzbrukums patiešām var paralizēt organizāciju – vai pat veselu valsti.
Ja domājam par elektrotīkliem, slimnīcām un bankām, visas šīs organizācijas var tikt paralizētas uz vairākām dienām, bet dažos gadījumos pat nedēļām.
Ja salīdzinām publisko un privāto sektoru, vai pastāv būtiskas atšķirības to gatavībā kiberdrošības apdraudējumiem?
Privātais sektors, iespējams, ir daudz labāk izglītots šajos jautājumos.
Publiskajā sektorā, manuprāt, trūkst finansējuma. Izpratne ir, taču no finansējuma viedokļa iespējas novirzīt nepieciešamos resursus ir ierobežotākas.
Manuprāt, šajā ziņā privātais sektors ir daudz labāk sagatavots.
Nesenā elektroapgādes pārrāvuma laikā Spānijā nebija pieejama elektrība, internets un mobilie sakari, bet vienlaikus strauji izplatījās neskaidrība un dezinformācija. Neatkarīgi no konkrētā incidenta cēloņa tas parādīja, cik graujošas var būt kritiskās infrastruktūras darbības pārtraukuma sekas. Ko valdībām visā pasaulē vajadzētu darīt, lai sagatavotos šāda mēroga scenārijiem?
Runa nav tikai par uzbrukumu novēršanu.
Manuprāt, valdībām ir nedaudz jāmaina domāšana par to, kāds varētu būt sliktākais iespējamais scenārijs.
Lai kā jūs iztēlotos kiberuzbrukumu, reālais uzbrukums var izrādīties desmit reižu smagāks.
Tāpēc šādiem scenārijiem ir jāgatavojas un jāizstrādā alternatīvi plāni tam, kā turpināt darbību.
Papildus tam nepieciešams plāns, kā atjaunot sistēmu darbību.
Lielākajai daļai man zināmo organizāciju ir incidentu reaģēšanas plāns, un tajā sistēmu darbības atjaunošanai parasti paredzēta viena diena. Dažos gadījumos mēs jau redzam, ka šis laiks tiek samazināts līdz dažām stundām.
Banku nozarē pastāv sarežģīti konsultantu izstrādāti plāni, kuros sistēmu darbības atjaunošanas termiņš var būt četras stundas.
Galvenais ir tas, ka šie plāni ir jāpārbauda praksē, pirms notiek reāls uzbrukums.
Avots: Balticnews.com
