Daudzos lauku reģionos dzīve tik ilgi ir bijusi apstājusies un tik daudzas mājas pamestas, ka nav pārsteigums — cilvēki ir zaudējuši optimismu par nākotni, raksta Kadri Inselberga.
“Kā panākt, lai igaunis saprastu, ka viņam klājas labi?” ar ironiju jautā ERR viedokļu redaktors Kaupo Meiels. Es dalu skepsi par to, ka valsts līmeņa nodokļu izmaiņas vai vienreizēji tiešie maksājumi varētu likt cilvēkiem justies optimistiskāk par nākotni. Pagaidu atvieglojumi nevairo pārliecību par to, kas nāks — to dara stabils darbs sev un saviem tuviniekiem, alga, kas vismaz tur līdzi inflācijai, un sajūta, ka apkārt notiek attīstība, kurā ir iespējams piedalīties.
Strādājot ikdienā ar komunikāciju un sabiedrības noskaņojumu, man arvien skaidrāk kļūst redzams, ka Igaunija šobrīd saskaras ar diezgan dziļu uzticēšanās krīzi, ko radījušas vairākas pārklājošās krīzes.
Saskaņā ar Valdības kancelejas pasūtītu sabiedriskās domas aptauju divas trešdaļas respondentu neuzticas Rīgikogu vai valdībai. Uzticēšanās daudzām citām valsts institūcijām ir ievērojami augstāka; galvenā problēma ir politiskajās institūcijās. Tomēr tas ir skaidrs signāls par sabiedrības neapmierinātību.
Ja cilvēks neuzticas savas valsts līderiem, kāpēc lai viņš raudzītos nākotnē ar optimismu? Ja kuģa kapteinis vai pilots nerada pārliecību, kā var ticēt, ka ceļojums noritēs veiksmīgi? Tam līdzi nāk arī vispārēja sabiedrības skepses attieksme pret valsts attīstības plāniem, pat ja tos izstrādājuši nozares eksperti un pētnieki, jo nav ticības, ka tie patiešām tiks īstenoti vai ka pats saturs ir kompetents. Arguments “tas ir nacionāls plāns, kas balstīts uz labākajām pieejamajām zināšanām” Igaunijā vienkārši nešķiet pārliecinošs.
Ja vēlies, varu sagatavot arī saīsinātu versiju, publicistiski asāku tulkojumu vai adaptāciju Latvijas auditorijai.
Autors: Kadri Inselberga, uzņēmuma Utilitas komunikācijas vadītāja, komunikācijas stratēģe
Lasīt vairāk: ERR.EE
(Tulkots ar mākslīgā intelekta rīka palīdzību)
