Māris Martinsons hokejs – Māris Martinsons hokejs – Māris Martinsons hokejs: Mogo/RSU prezidents un Latvijas hokeja atbalstītājs. Māris Martinsons hokejs.
Hokejs un basketbols Latvijā ir vairāk nekā sporta veidi – tie ir dzīvesveids un sabiedrības sastāvdaļa. Latvijas uzņēmējs, Latvijas Hokeja federācijas valdes loceklis, hokeja kluba “Mogo”/RSU dibinātājs un prezidents, kā arī Latvijas Jaunatnes basketbola līgas prezidents Māris Martinsons stāsta par hokeja un basketbola īsto cenu, par to, kā mūsu jaunie talanti spēj pārsteigt pasauli, un kāpēc ārzemju treneri nereti kļūst par atslēgu izrāvienam. Viņš uzsver, ka sports Latvijā nav tikai sacensības vai rezultāti – tā ir rakstura skola, kas veido cilvēku attieksmi pret dzīvi, darbu un valsti.
– Basketbols Latvijā vienmēr ir bijis populārs. Kā Jūs to raksturotu šodien?
Basketbols ir savā ziņā fenomens. Ir brīži, kad šķiet – jauno talantu nav, pat izlases kandidātu nevar saskatīt. Bet tad pēkšņi parādās tāds spēlētājs kā Žagars, kurš ne tikai spēlē augstā līmenī, bet arī kļūst par vienu no labākajiem pasaules čempionātā.
– Tas nozīmē, ka sistēma strādā?
Jā, tas pierāda, ka mūsu jaunatnes basketbols attīstās pareizajā virzienā. Tāpat kā hokejs, arī basketbols latviešiem ir dzīvesveids. Tajā ir redzams mūsu raksturs – spītība, gribasspēks un ticība sev, arī tad, ja citi netic. Šīs īpašības palīdz gan sportā, gan biznesā.
– Šovasar U18 izlase Eiropas čempionātā izcīnīja ceturto vietu. Kā to vērtējat?
Rezultāts parāda, ka jauniešu basketbola līmenis ir pietiekami augsts. Pat ja turnīra sistēma bija tāda, ka ar zaudējumiem grupā varēja iekļūt izslēgšanas spēlēs, fakts, ka finišējām ceturtie, ir nozīmīgs.
Pirms dažiem gadiem mēs ar treneriem vērojām vairākas jaunatnes izlašu spēles un spriedām: “Kas būs nākamie izlases kandidāti?” Toreiz šķita, ka nav neviena. Tomēr pa diviem trim gadiem vienmēr izšaujas jauni talanti. Tas pierāda – potenciāls Latvijā ir. Ja valsts radītu stabilu ilgtermiņa sporta attīstības sistēmu, mēs varētu būt ne tikai ceturtie Eiropā, bet arī, iespējams, pretendēt uz medaļām.
– Vai ir jēga skatīties citu valstu pieredzi?
Daudz ko var mācīties. Piemēram, pirms desmit gadiem pie mums brauca somi un interesējās par internātu sistēmu. Mēs no tās atteicāmies, viņi – gluži pretēji – ieviesa. Rezultāts – straujš lēciens kvalitātē: somi īsā laikā sasniedza ļoti labus rezultātus, ko spilgti apliecināja arī aizvadītais Eiropas čempionāts, kurā Somija ierindojās augstajā ceturtajā vietā.
Tas nozīmē, ka daudzas lietas, ko darām, ir pareizas. Pie tik mazas nācijas, ja ik gadu izdodas izaudzināt vienu vai divus spēlētājus augstākam līmenim, tas jau ir fenomenāli. Tā, piemēram, pēdējo piecu gadu laikā no U18 izlasēm pieaugušo līmenī sevi solīdi pieteikuši Artūrs Žagars, Artūrs Kurucs, Kārlis Šiliņš, Mārcis Šteinbergs, Kristaps Ķilps u.c.
Šie uzvārdi kļūst par ceļa zīmēm nākamajai paaudzei. Bet, lai šī attīstība būtu noturīga, sportam Latvijā vajadzīga skaidra pārvaldība. Mums sen vajadzīga atsevišķa Sporta ministrija – iestāde, kas redz kopainu un saprot, ka sports ir ne tikai sacensības, bet arī ekonomika, veselība un nacionālais tēls.
– Kā ar iespēju jaunajiem spēlēt ārpus Latvijas?
Es vienmēr esmu teicis – ja tevi 16 gadu vecumā aicina uz ārzemēm, tā ir divkārša vērtība arī izlasei. Pieredze, ko gūsti ārpus Latvijas, ir neaizvietojama. Ja spāņi vai citi klubi paņem mūsējos jau agrīnā vecumā, tas ir ieguvums. Es vienmēr jaunajiem saku: “Brauc, mācies, attīsties, bet neaizmirsti, no kurienes nāci.” Tā ir patriotisma skola, ne tikai sports.
Māris Martinsons par hokeju un mecenātismu
– Kā ar hokeju?
Hokejs Latvijā vienmēr ir bijis ļoti dārgs sporta veids. Ja aprēķina, tad vecākiem tas izmaksā ap 500 eiro mēnesī desmit mēnešu sezonā. Tas ietver ekipējumu, sacensības, nometnes. Tāpēc hokejs kļūst par sportu turīgajiem.
Protams, nav tā, ka talantīgs bērns bez finansēm nevar izsisties. Vienmēr atrodas kāds, kas palīdz. Taču kopumā šīs izmaksas atņem daļu potenciālo talantu.
Agri vai vēlu talantīgie spēlētāji tiek pamanīti. Jau šobrīd mums ir vairāki daudzsološi jaunie hokejisti – piemēram, Mateiko un Mūrnieks, kurš tikai 15 gadu vecumā spēlēja gan U18, gan U20 izlasē. Viņš 2024. gadā palīdzēja “Mogo”/RSU komandai izcīnīt čempionu titulu. Mūrniekam ir visas iespējas tuvāko gadu laikā nonākt NHL drafta pirmajā piecdesmitniekā.
Ja veselība tur un darbs neapstājas — griestu nav. Hokejs ir ne tikai spēks un ātrums, bet arī pacietība. Tā ir vieta, kur veidojas raksturs. Kā reiz esmu teicis – uz ledus redzams viss, kas cilvēkā ir: drosme, bailes, ego un komandas gars.
– Vai sistēmā ir pietiekama atpakaļsaite no profesionāļiem?
Diemžēl – nav. Vairāk nekā 20 gadus esmu atbalstījis hokeju, bet redzu, ka daudzi profesionāļi aizmirst, no kurienes nākuši. Nav runa par atmaksāšanu saviem privātajiem sponsoriem, bet par finansiālu atbalstu saviem bijušajiem klubiem, treneriem, jaunatnes organizācijām.
Agrāk bija citādi. Artūrs Irbe katru gadu jaunajiem hokejistiem dāvināja ekipējumu 30–50 tūkstošu vērtībā. Sergejs Žoltoks apmaksāja turnīrus un ekipējumu. Tas bija īsts piemērs.
Šodien NHL un citu ārzemju augsta līmeņa hokeja līgu spēlētāji to nedara. Katrs tūkstotis, ko viņi noziedotu savam klubam, būtu ļoti vērtīgs. Bet diemžēl tā nav mūsu realitāte.
Hokeja federācijā mums ir ieviesta sistēma, ka NHL par draftu samaksā aptuveni 200 tūkstošus eiro. No šīs summas daļa nonāk pie klubiem, kuros spēlētājs pēdējoreiz trenējies, bet to daļu, ko saņem federācija, piešķir kā prēmiju trenerim, kuru draftētais hokejists pats nosauc. Tā ir laba motivācijas sistēma, kas patiešām strādā. Tomēr tas vēl nav paša spēlētāja pateicības žests – tā nav viņa tiešā atdeve. Vārdu sakot, mehānisms pastāv, bet cilvēciskais žests vēl pietrūkst. Un tomēr – dots devējam atdodas. Es to esmu pieredzējis gan sportā, gan dzīvē.
– Vai basketbolā situācija līdzīga?
Jā. Neesmu dzirdējis, ka kāds no vadošajiem basketbolistiem būtu noziedojis savai skolai. Ir gadījumi, kad viņi uzceļ halli vai laukumu – tā, piemēram, Kristaps Porziņģis un Dāvis Bertāns ierīkojuši vairākus publiskos basketbola laukumus savās pilsētās – attiecīgi Liepājā un Valmierā. Tas ir labi. Bet būtiski būtu atbalstīt tos, kas viņus ir izaudzinājuši.
Amerikā tas ir pašsaprotami – sportisti pēc tam atbalsta savu skolu, savu rajonu. Latvijā uzskata: ja esi ticis uz augšu, tā ir tikai tava paša nopelns. Mums pietrūkst šīs došanas kultūras. Ziedot nav vājums, tas ir spēks.
Vairāk par Māra Martinsona ieguldījumu kultūrā un mākslā – lasi šeit.
– Lietuvā deviņdesmitajos un divtūkstošajos lielie basketbolisti ieguldīja jauniešu attīstībā. Vai mums tā pietrūkst?
Absolūti. Lietuvā šie ieguldījumi pēc gadiem deva rezultātus. Mums diemžēl nav šādas tradīcijas. Daļēji tas saistīts ar sabiedrības attieksmi. Nereti par mecenātiem saka: “Tu esi sazadzies, tāpēc tagad ziedo.” Tas citus attur.
Mūsu vide ir sabojāta. Bet tas jāsāk mācīt skolā – patriotisms, piederība. Citādi vienmēr būs sajūta, ka esi “pats visu sasniedzis”, un aizmirsti par atbalstu citiem. Ja mēs bērniem iemācīsim lepnumu par vietu, no kurienes nāk, pēc desmit gadiem Latvija būs cita.
– Kā vērtējat ārzemju treneru nozīmi?
Ļoti pozitīvi. Piemēram, Banki basketbolā – ja viņa nebūtu, puse no šodienas izlases spēlētājiem, iespējams, nemaz nebūtu sasnieguši šo līmeni. Viņš paskatījās ar svaigu skatu, salika spēlētājus pareizajās pozīcijās.
Tas pats bija ar Hārtliju hokejā. Viņam nebija aizspriedumu par vecumu – viņš lika spēlētājus pēc ātruma un vajadzībām. Vietējie treneri bieži ir piesardzīgāki. Tieši šis ārzemju skats “no baltas lapas” palīdz. Tiesa, ir arī pozitīvi piemēri pašmāju treneru vadībā – piemēram, kad 2023. gadā ar Hariju Vītoliņu pie stūres izcīnījām bronzu pasaules čempionātā.
Un, kaut arī tikko aizvadītais EuroBasket turnīrs nebija pārāk veiksmīgs, Banki ēra bijusi spilgtākā Latvijas basketbolā pēdējo 30 gadu laikā. Cerams, ka viņa iesākto turpinās jaunais izlases treneris Sito Alonso. Ārzemju treneri bieži palīdz paskatīties uz sevi no malas. Un reizēm tieši tas ir nepieciešams, lai mainītos domāšana.
– Kā Jūs redzat vietējās hokeja līgas nākotni?
Hokejā U18 izlase līdz pat 70% sastāvēja no vietējiem spēlētājiem. Bet U20 – jau 90% no ārzemēs spēlējošiem. Tas parāda, ka labākie ātri aizbrauc.
Vietējā virslīga paliek kā platforma jauniešiem līdz U20 un tiem, kas beiguši profesionālo karjeru, lai vēl dažus gadus paspēlētu. Tā, piemēram, nesen Latvijas čempionei “Mogo”/RSU pievienojies pieredzes bagātais izlases kapteinis Kaspars Daugaviņš.
Lai līgu padarītu konkurētspējīgāku, vajadzētu Baltijas līgu vai iespēju komandām spēlēt Somijas Mestis čempionātā. Taču tas nozīmētu, ka klubu budžeti jāpalielina trīs reizes.
Eksperiments bija ar HK “Zemgale”/LBTU, kad U20 izlases spēlētāji atgriezās un spēlēja Somijas līgā. Rezultāts bija labs, bet izmaksas – divreiz lielākas nekā citām virslīgas komandām.
Jebkurā gadījumā Baltijas līga palielinātu konkurētspēju un dotu iespēju piesaistīt atbalstītājus no ārpuses. Latvijas ekonomikas attīstības līmenis šobrīd būtiski ierobežo iespējas nodrošināt pietiekamu atbalstu sportam. Tāpēc gudra reģionālā sadarbība var kļūt par īsāko ceļu uz kvalitāti.
– Kā ar pašvaldību lomu?
Rīgā privātie klubi faktiski netiek atbalstīti. Atbalsta bērnus un maksimums U18. Šajā sakarā vēlos izcelt manis dibināto hokeja skolu “Falcons”, ko bija iespējams izveidot tikai, pateicoties privātajam finansējumam. Es vēlos, lai “Falcons” ir vieta, kur bērni var ne tikai trenēties, bet kļūt stipri, mērķtiecīgi un atbildīgi. Ja mēs spējam dot viņiem īstu iespēju augt – gan kā sportistiem, gan kā cilvēkiem –, tad tas ir svarīgāk par jebkuru trofeju.
Pēdējos gados esam izcīnījuši iespēju spēlēt Somijas čempionātā. Tas jaunajiem dod ļoti augstu līmeni.
Kopumā – Latvijas hokeja virslīga ir laba platforma, taču tuvākajā laikā iespējas izsisties starptautiski ir ierobežotas. Tas nenozīmē, ka Latvijas hokeja virslīgā nav jēgas spēlēt – gluži pretēji, tā ar katru gadu kļūst arvien konkurētspējīgāka un jaunajiem spēlētājiem var kalpot kā nozīmīgs tramplīns ceļā uz starptautisko arēnu. Ja izveidosim skaidru “tiltu” uz Mestis vai Baltijas līgu, tramplīns kļūs par platformu.
– Vai nodokļu politika ietekmē mecenātismu sportā?
Vēsturiski valsts kapitālsabiedrības drīkstēja ziedot un atbalstīt sportu. Tās pelnīja, un bija iespēja šo naudu novirzīt gan mecenātismam, gan arī kā reklāmas instrumentam. Tā bija win-win situācija – ieguvēji bija gan sportisti, gan paši uzņēmumi. Taču šī sistēma tika pārtraukta. Tagad finansējuma sadale ir koncentrēta Izglītības un zinātnes ministrijas pārziņā, taču kopumā trūkst vienotas un ilgtermiņā konsekventas sporta politikas.
Prioritārie sporta veidi parādījās vien pirms pāris gadiem, un arī tad – pēc neskaidriem reitingiem. Līdz ar to arī finansējums tika dalīts nepārskatāmi. Kamēr nebūs skaidras vīzijas sporta politikā, mēs zaudējam vienu no spēcīgākajiem instrumentiem, kā Latvija var sevi parādīt pasaulē. Jo nav labākas reklāmas valstij kā sporta panākumi. Piemēram, hokejs – mēs jau 26 gadus spēlējam A grupā, starp TOP16 pasaules komandām. Amerikā zina Irbi, Ozoliņu un Kristapu Porziņģi – tā ir atpazīstamība, ko citādi sasniegt ir ļoti grūti.
Citas valstis sportu izmanto daudz mērķtiecīgāk. NBA paplašinās Eiropā, Apvienotie Arābu Emirāti aktīvi investē un organizē turnīrus, piesaistot uzmanību sev. Kāpēc gan AAE vai citi partneri nevarētu atvest ko līdzīgu arī uz Latviju? Mums ir izcili treniņu apstākļi, un pasākumus protam organizēt Eiropas līmenī. Vienīgais, kas pietrūkst, ir valsts atbalsts un pareiza pieeja. Igaunijas modelis parāda citu loģiku – tur sports ir Kultūras ministrijas paspārnē, un sabiedrība pati izvēlas, kas tai tuvāks. Kad mēs sapratīsim, ka sports ir valsts lepnums, nevis izmaksu pozīcija, lietas mainīsies.
