Māris Martinsons Uzņēmējs– Māris Martinsons Uzņēmējs, kultūras mecenāts Latvijā
Ja sports ir enerģija un sacensība, tad kultūra – miers un iedvesma. Latvijas uzņēmēja Māra Martinsona ceļš mākslas un literatūras atbalstīšanā aizsākās ar interesi par glezniecību un pirmajiem iegādātajiem mākslas darbiem, kas aizveda līdz autobiogrāfiju sērijai, kurās atdzīvojas Latvijas ievērojamākās personības. Šajā sarunā viņš stāsta par gleznām, grāmatām un sajūtām, kas vada viņa izvēles, kā arī par to, kāpēc Latvijā kultūras un mākslas atbalsts bieži tiek uztverts ar aizdomām, nevis kā sabiedrības lepnums.
– Kā Jūs nonācāt līdz kultūras atbalstam?
Sākumā tas nebija apzināts mērķis. Es nevadījos pēc stingriem principiem, vairāk – pēc sajūtām. Laika gaitā arvien lielāku uzmanību sāku pievērst dabai. Braucot pa lauku ceļiem, ainavas mani aizvien vairāk uzrunāja un iedvesmoja. Līdz tam tā nebija. Bet tad es sāku pamanīt detaļas, krāsas, noskaņas. Un, protams, līdz ar to arī gleznas. No sākuma skatījos uz pasaules dižgariem – Monē, Pikaso. Bet tad sapratu – arī Latvijā ir mākslinieki, kuru darbi mani uzrunā. Tā arī soli pa solim nonācu līdz interesei par glezniecību.
– Kāds bija pirmais praktiskais solis mākslas atbalstā?
Tas sākās ļoti vienkārši – ar dāvanām. Meklējām ko īpašu, un izvēle krita uz gleznām. Sākotnēji manis vadītie uzņēmumi ik pa laikam dāvināja mākslas darbus klientiem un sadarbības partneriem, un arī pašiem šādi darbi nereti tika pasniegti nozīmīgos brīžos.
Tad radās ideja – vienai no kompānijām tuvojās jubileja, un mēs nolēmām: katru mēnesi sūtīsim saviem partneriem vienu miniatūru glezniņu kā atgādinājumu par tuvojošos notikumu. Tas bija uzņēmuma “Moduls Rīga” 15 gadu jubilejas projekts. Ideja bija izvēlēties labākos objektus, kas saņēmuši balvas, un piesaistīt Latvijas vadošos māksliniekus, lai viņi radītu miniatūras par šiem objektiem. Kopumā projektā piedalījās seši mākslinieki, un sešu mēnešu garumā uzņēmuma sadarbības partneriem un klientiem tika sūtītas mākslinieku radītas miniatūras – nelieli gleznu novilkumi ar stāstu par konkrēto objektu, kā simbolisks atgādinājums par tuvojošos uzņēmuma jubileju. Noslēgumā galerijā “Bastejs” notika izstāde, kurā bija aplūkojami gan oriģināli, gan katra mākslinieka darbs. Tas tiešām bija spilgts un interesants projekts. Šis process mani ļoti uzrunāja. Es ieraudzīju mākslu no citas puses un sapratu, cik svarīgi ir radīt iespējas māksliniekiem parādīt savu darbu.
– Tas aizveda arī pie grāmatām?
Jā. Pirmais solis bija grāmata par Džemmas Skulmes glezniecību, ko izdeva apgāds „Neputns” par godu “Moduls Rīga” 20 gadu jubilejai. Tad – citas grāmatas. Tas mani aizrāva.
Un tad pienāca brīdis, kad mani uzrunāja Mārtiņš Rītiņš. Viņš teica: “Esmu gatavs atgriezties “Vincentā”, bet ar nosacījumu – ja Tu atbalstīsi un taps par mani grāmata.” Es atbildēju: labi, grāmata būs, bet ne pavārgrāmata. Es pats esmu autobiogrāfiju fans, man patīk cilvēku stāsti. Tā tapa ideja par autobiogrāfiju sēriju.
Grāmatu “De profundis – Mārtiņs Rītiņs” uzrakstīja Linda Apse, jo Mārtiņš pats vēlējās, lai tieši viņa to dara kopā ar viņu. Diemžēl pēc mēneša viņš aizgāja no dzīves. Bet šī grāmata kļuva par stūrakmeni manā turpmākajā ceļā.
– Kāda ir šīs sērijas iecere?
Man ir ideja par vismaz desmit grāmatām – autobiogrāfijām par Latvijā zināmiem cilvēkiem. Gribētos, lai katru gadu taptu vismaz viena šāda grāmata.
Jau ir grāmatas par Māri Verpakovski un Danu Reiznieci, ko izdevusi “Vincent” grāmatu izdevniecība, bet pašlaik top darbs par Imantu Kalniņu – unikāls projekts, kura laikā autore Linda Apse rūpīgi apkopojusi un sistematizējusi komponista radītos skaņdarbus.
Man svarīgi, lai grāmatas nonāktu pie lasītājiem. Tās tiek nogādātas reģionu bibliotēkās, kur ir pieprasītas un tiek lasītas. Dažas grāmatas pēc pusgada tiek pieprasītas atkārtoti, jo tās ir “nolasītas līdz pēdējai lappusei”. Tas man dod sajūtu, ka darbs ir bijis vērtīgs.
– Vai grāmatas nonāk arī skolu bibliotēkās?
Par to neesmu īpaši domājis. Lielākoties tās ir reģionālās bibliotēkas. Mērķis ir, lai cilvēki uzzina par izcilām personībām, lai viņi iedvesmojas no šo cilvēku dzīves stāstiem.
Piemēram, pēc Verpakovska autobiogrāfijas cilvēki rakstīja, ka viņi ir iedvesmojušies. Man pašam iedvesmu devušas veiksmīgu cilvēku autobiogrāfijas – piemēram, par Ričardu Brensonu vai Vorenu Bafetu. Ir iespēja salīdzināt – ko un kā savā dzīvē paveikuši pasaules bagātākie cilvēki, un kāds ir bijis viņu ceļš līdz panākumiem. Bet arī tepat Latvijā ir cilvēki, kuru dzīvesgājums spēj iedvesmot.
– Kā vēl izpaužas Jūsu atbalsts kultūrā?
Ik pa laikam atbalstu galeriju “Daugava”, lai notiktu dažādas izstādes un mākslas projekti. Tā, piemēram, esmu atbalstījis gleznotājas Felicitas Pauļukas izstādi, vienas no izcilākajām portreta un akta gleznotājām latviešu mākslā. Šogad tika atzīmēta Felicitas 100. jubileja. Felicitas zīmējumi un pasteļi tika radīti uz papīra, un, lai tos varētu eksponēt, bija nepieciešams katru darbu iestiklot un ierāmēt. Tika sagatavoti vairāk nekā piecdesmit darbi, un izstāde kļuva par notikumu – cilvēki nāca, priecājās un apbrīnoja mākslinieces darbus.
Tāpat savulaik esmu atbalstījis latviešu gleznotāja Jāņa Andra Oša daiļradi, bet šobrīd – tēlnieka Aigara Bikšes skulptūru tapšanu. Osis bija Latvijas Mākslas akadēmijas rektors, kurš daudz darījis jauno mākslinieku labā. Kad viņa ģimene vēlējās sarīkot izstādi, Kultūrkapitāla fonds finansējumu atteica, jo mākslinieks vairs neesot “aktuāls”. Sapratu, ka kādam tas jādara, un palīdzēju īstenot šo izstādi. Savukārt tēlnieks Aigars Bikše man vienmēr licies īpašs – viņa tēli cilvēcisko pilsētvidi, viņa tēlniecība ir asprātīga un ar labu humora devu. Visi zina “Divus Raiņus” pie Gaismas pils. Mākslai, manuprāt, jārada prieks, jo dzīve ir daudzkrāsaina un emocijām bagāta.
Vēl viens no nodomiem ir izdot lielu glezniecības albumu par Daci Lielo – viņas darbos ir īpaša gaisma un miers, kas ir pelnījis palikt Latvijas kultūras atmiņā.
Dažreiz atbalstu projektus, kas man vienkārši šķiet svarīgi. Manis savulaik pārstāvētie uzņēmumi ir atbalstījuši dažādus kultūras un mākslas projektus, tostarp Valda Valtera grāmatas “Dumpnieks ar ideāliem” un Jura Rubeņa grāmatas “Viņš un Viņa. Mīlestība, attiecības, sekss” izdošanu, grāmatu par Džemmu Skulmi, izstādi Olimpiskais ķermenis, KIM izstāžu un izglītības programmas, platformu Satori, kā arī projektu “Mākslai vajag telpu” (projekts “Gliemeži” u.c.). Tāpat esmu bijis viens no mecenātiem, kas atbalstījis monumentālā Latvijas karoga masta izbūvi Daugavas vidū, uz AB dambja. Pat, ja kāds palūdz uzlikt baznīcai jumtu – es izvērtēju, un, ja jūtu, ka tas ir būtiski, es to izdaru. Kad pēc tam žurnālists prasa: “Kāpēc?” – man nav racionālas atbildes. Tā ir iekšēja sajūta, un tā dod prieku.
– Kā Jūs redzat mecenātismu Latvijā kopumā?
Esmu daudz domājis par to, kā līdz tam nonākt. Pirmkārt, viss sākas ar audzināšanu – jau no pirmās klases bērniem jāiemāca, ka dots devējam atdodas: jo vairāk Tu dod, jo vairāk atgriežas pretī. Taču realitātē Latvijā uzņēmēji un politiķi tiek uztverti kā pretpoli. Politiskais process balstās uz nodokļu maksātāju naudu, bet uzņēmēji jūtas nostādīti pretējā pusē, it kā viņi spēlētu vienā laukuma pusē ar pretiniekiem. Kamēr nebūs sapratnes, ka mērķa labā jāiet kopā, nekas nemainīsies.
Šodien daudzi uzņēmēji, kas atbalsta sportu vai kultūru, saka tikai vienu: “Tikai mani nepieminiet.” Tā ir milzīga problēma. Amerikā ir gluži pretēji – tur ziedošana ir gods, normāla prakse, ko māca jau bērnībā. Pat vēlēšanās kandidāta vērtējums balstās uz to, cik daudz cilvēku viņu atbalstījuši ar ziedojumu. Savukārt Latvijā sabiedrībā bieži valda aizdomīgums – ja kāds ziedo politiķiem, to nereti uztver kā iespējamu interešu konfliktu. Spēles noteikumi nav izstrādāti, un uzņēmēji baidās, ka jebkurš atbalsts var tikt pārprasts vai interpretēts negatīvi.
Tomēr galvenais, kā jau teicu, ir tās pozitīvās sajūtas, kas paliek pēc šiem projektiem. Tā izstāde jau paliek cilvēkos, atmiņās, tā ir kaut ko pamainījusi viņos. Un grāmatas ir kaut kas vēl paliekošāks. Un, ja tas iedvesmo kaut pāris lasītāju, tad tas nav bijis velti darīts. Ar šādām sajūtām arī domāju par nākamajiem projektiem.
Māris Martinsons – uzņēmējs un sporta attīstības atbalstītājs
Līdztekus kultūras un mākslas projektu atbalstīšanai Māris Martinsons ir iesaistījies arī Latvijas sporta attīstībā. Viņš darbojas Latvijas Hokeja federācijas valdē un ir hokeja kluba “Mogo/RSU” prezidents, īpašu uzmanību pievēršot bērnu un jauniešu hokejam, treneru darbam un jauno spēlētāju pārejai uz pieaugušo hokeju.
Māris Martinsons Uzņēmējs– Māris Martinsons Uzņēmējs, kultūras mecenāts Latvijā
Māris Martinsons Uzņēmējs– kultūras mecenāts un mākslas atbalstītājs Latvijā. Māris Martinsons Uzņēmējs.
Māris Martinsons Uzņēmējs
Māris Martinsons Uzņēmējs– kultūras mecenāts un mākslas atbalstītājs Latvijā: Māris Martinsons Uzņēmējs. Māris Martinsons Uzņēmējs.
Līdzīgi raksti: Māris Martinsons un Viesturs Koziols vērtē četru Latvijas hokejistu izvēlēšanos 2026. gada NHL draftā
