Latvijas uzņēmējs Māris Martinsons uzskata, ka Rīgai nepieciešams 20–30 gadu attīstības plāns, kuru nemaina pēc katrām pašvaldību vēlēšanām. Viņaprāt, pilsētas konkurētspējai nepieciešama politiskā pēctecība, skaidri noteikumi investoriem, efektīvāka pārvalde un ciešāka publiskā un privātā sektora sadarbība.
Rīga regulāri tiek salīdzināta ar Viļņu un Tallinu – gan investīciju piesaistē, gan jaunu dzīvojamo un komercobjektu attīstībā, gan pilsētvides kvalitātē. Vienlaikus Latvijas galvaspilsētai jāatrod līdzsvars starp jaunu apbūvi un vēsturiskās pilsētvides saglabāšanu, uzņēmēju interesēm un sabiedrības vajadzībām, automašīnām un sabiedrisko transportu, tūrismu un pilsētu, kurā cilvēki dzīvo ikdienā.
Sarunā par Rīgas attīstību būvuzņēmējs un investors Māris Martinsons un uzņēmējs Viesturs Koziols runā par ilgtermiņa stratēģijas trūkumu, investīciju vidi un birokrātiju, publiskās un privātās partnerības iespējām, kā arī Norvēģijas piemēriem, kur pilsētas attīstības un infrastruktūras jautājumi tiek risināti citādi.
Četros gados var izstrādāt stratēģiju, bet nevar to realizēt
– Rīga tiek salīdzināta ar Viļņu un Tallinu. Kādam, jūsuprāt, vajadzētu būt Rīgas pilsētvides attīstības modelim?
Māris Martinsons: Ja runājam par Rīgas attīstību, es tai daļēji esmu sekojis līdzi un arī savā ziņā piedalījies. Protams, ir elementi, kas ir pretrunīgi.
Vecrīga vēsturiski bija viena no aktīvākajām pilsētas daļām. Bija laiks, kad atrasties Vecrīgā bija prestiži – tur bija biroji, bankas, komercplatības. Dzīvojamā funkcija bija salīdzinoši maza.
Pēc tam konceptuāli mainījās pieeja, komercsektors sāka iet ārā no Vecrīgas, biroji tika būvēti citur. Spilgts piemērs bija bankas, kas no centra pārcēlās prom un tagad daļēji atkal sāk atgriezties centra virzienā.
Tā ir pilsētplānošanas problēma, un, manuprāt, mums iztrūkst kārtīga saimnieka. Es gan saprotu arī iemeslu – mūsu vēlēšanu sistēma ir tāda, ka ik pēc četriem gadiem kaut kas mainās. Četros gados tu vari izstrādāt stratēģiju, bet nevari to realizēt.
Pilsētai vajadzīgs plāns 20 vai 30 gadus uz priekšu
– Tātad galvenā problēma ir politiskās pēctecības trūkums?
Māris Martinsons: Tā ir ļoti liela problēma. Citās valstīs ir sistēmas, kur iepriekšējās valdības vai pašvaldības lēmumus nevar vienkārši pilnībā apgriezt otrādi.
Pie mums šodien var būt viena programma, pēc vēlēšanām atnāk citi cilvēki un viss mainās.
Ir jābūt stratēģijai un plānam, kā pilsēta attīstīsies 20 vai 30 gadus uz priekšu. Tad var saprast, kur mēs ejam un kādus rezultātus gribam sasniegt.
Tas pats savā ziņā notika hokejā – mēs eksperimentējām un kaut ko mainījām, bet mums bija mērķis un redzējums, uz kurieni ejam. Manuprāt, tieši tas ir viens no panākumu priekšnoteikumiem.
Vaļņu ielu var pārbūvēt, bet vispirms jāsaprot, ko mēs vispār gribam no Vecrīgas
– Rīgas dome šobrīd atkal runā arī par pārmaiņām Vaļņu ielā. Vai šādi atsevišķi projekti var būt risinājums?
Māris Martinsons: Es domāju, ka vispirms jāskatās uz kopējo pilsētas attīstības modeli. Vecrīga pēdējos 30 gados ir ļoti mainījusies – kādreiz tur koncentrējās biroji un komercdarbība, pēc tam mainījās pieeja un šīs funkcijas sāka pārvietoties citur.
Tāpēc viena iela pati par sevi nevar atrisināt jautājumu, kas pēc būtības ir par pilsētplānošanu. Ir jāsaprot, kādu Vecrīgu mēs vispār gribam un kā tā iekļaujas kopējā Rīgas attīstībā.
Karš ir milzīgs faktors investīcijām
– Investīciju situāciju pašlaik ietekmē arī karš Ukrainā un Latvijas ģeogrāfiskais novietojums.
Māris Martinsons: Protams. To nevar nepieminēt. Karš mums ir blakus, un tas būtiski ietekmē investīcijas Latvijā.
Liela daļa Eiropas un Skandināvijas uzņēmumu šobrīd ir nogaidīšanas režīmā. Ja skatāmies uz lielākām investīcijām vairākās nozarēs, ļoti bieži aktīvākie investori ir paši Baltijas uzņēmumi – igauņi, latvieši un lietuvieši.
Vairs nav gluži tā kā agrāk, kad lielie ārvalstu fondi aktīvi nāca iekšā. Ir arī Baltijas uzņēmumi, kas skatās uz Poliju un citiem tirgiem.
Šo faktoru mēs nevaram vienkārši izslēgt. Taču katrai krīzei ir arī iespējas, un jautājums ir, vai mēs spējam tās izmantot.
Ierēdniecībai būtu jāpalīdz, bet pārāk bieži tā rada šķēršļus
– Viestur, jūs problēmu redzat vēl plašāk nekā tikai Rīgas līmenī?
Viesturs Koziols: Es to sadalītu vairākos blokos. Pirmais – Latvija kopumā nav pietiekami draudzīga uzņēmējdarbībai.
Administratīvais aparāts un birokrātija ir milzīgi. Ierēdņu vara ir ļoti liela. Es domāju, ka, samazinot ierēdņu skaitu kaut par 15–20 procentiem, daudzās vietās sabiedrība to pat nepamanītu.
Protams, valsts pārvaldē ir ļoti profesionāli cilvēki. Bet ir arī tādi, kas vienkārši ierodas darbā no deviņiem līdz pieciem un neko īsti nerada.
Manuprāt, pats princips ir nepareizs: ierēdniecībai vajadzētu apkalpot un palīdzēt uzņēmējiem, bet ļoti bieži notiek pretējais – tiek radīti šķēršļi un pilnīgi nevajadzīga birokrātija.
Daļu ierēdņu darba pārņems mākslīgais intelekts
– Vai mākslīgais intelekts to varētu mainīt?
Māris Martinsons: Es domāju, ka mēs tam esam ļoti tuvu. Vadošās valstis jau ievieš mākslīgo intelektu valsts pārvaldē.
Daļu starpposma funkciju, ko šobrīd dara ierēdņi, mākslīgais intelekts spēs izdarīt daudz efektīvāk. Protams, gala lēmums ir jāpieņem cilvēkam. Bez cilvēka nevar. Bet ļoti daudzus starpposmus var automatizēt.
Jebkurš ārvalstu investors, ienākot Latvijā, sastopas ar birokrātiju. Mums var būt ļoti laba Zemesgrāmatas sistēma, bet līdz rezultātam cilvēku var sūtīt no vienas institūcijas uz otru.
– Ārzemju investors beigās pajautā: priekš kam man tas vajadzīgs?
Viesturs Koziols: Ja gribam skatīties 20, 30 vai 40 gadus uz priekšu un būt konkurētspējīgi, tad valsts pārvaldei ir jāizmanto mākslīgā intelekta iespējas.
Politiķi ir vienā pusē, uzņēmēji otrā – beigās sanāk špagats
– Kāpēc pilsētvides jautājumā tik daudz runājam tieši par uzņēmējdarbību?
Māris Martinsons: Tāpēc, ka pēdējo desmit gadu laikā uzņēmējdarbība un politika Latvijā ir aizgājušas katra savā virzienā. Normālā valstī tā nevar būt.
Biznesam un politikai ir jāiet roku rokā. Uzņēmējdarbība ir vide, kas baro valsti – tiek attīstīta ražošana, radītas darba vietas un maksāti nodokļi.
Tas nenozīmē, ka biznesam jākontrolē politika. Bet šīs lietas nevar mākslīgi atdalīt.
Tas ir kā pulkstenis – izņem vienu mehānismu, un pulkstenis apstājas. Manuprāt, mums šobrīd kaut kas līdzīgs arī ir noticis.
Un vide ir sašķelta – politiķi vienā pusē, uzņēmēji otrā. Bet cilvēkam ir divas kājas. Ja viena iet uz vienu pusi un otra uz otru, beigās sanāk špagats. Uz priekšu tā netiekam.
– Viestur, jūs runājāt arī par to, ka valstij trūkst skaidrības, kur tā vispār iet.
Viesturs Koziols: Pirmais bloks ir ierēdniecība. Otrs – kādus lēmumus mēs vispār pieņemam un kur mēs ejam. Pa labi, pa kreisi vai taisni?
Manuprāt, mums ļoti bieži nav skaidras sajēgas, ko darām valsts līmenī.
– Karš ir milzīgs faktors. Tas ir, patīk mums vai nepatīk. Mēs visi ceram, ka tas pēc iespējas ātrāk beigsies, bet tikmēr ir jādomā: ko valsts šajos apstākļos var darīt? Kā valsts var pelnīt naudu? Kur ir plāns?
Ja centrā negribat autostāvvietas, nodrošiniet alternatīvu
– Kādu pilsētvides modeli varētu pārņemt no citām valstīm?
Viesturs Koziols: Man patīk Norvēģijas piemērs.
Oslo centrā ir liela sporta halle ar aptuveni sešiem tūkstošiem vietu un treniņu halli. Pie tik liela objekta stāvvietu skaits ir ļoti ierobežots.
Kāpēc? Tāpēc, ka zeme pilsētas centrā ir ļoti dārga. Pašvaldības politika ir – mēs negribam pie katra objekta milzīgu autostāvvietu, brauciet ar sabiedrisko transportu.
Var patikt, var nepatikt, bet tā ir politika. Galvenais – pašvaldība ir nodrošinājusi sabiedrisko transportu.
– Tātad automašīnu ierobežošana pati par sevi nav problēma?
Viesturs Koziols: Nē, ja tu nodrošini alternatīvu.
Ja pilsēta pasaka, ka centrā stāvvietu nebūs, tad tai ir jānodrošina sistēma, kā cilvēki tur nokļūs.
Norvēģijā tas ir politikas lēmums – pie objekta nebūvēsim milzīgu stāvlaukumu, jo pilsētas zeme ir pārāk vērtīga. Bet cilvēkam pretī tiek dots sabiedriskais transports.
Privātais uzbūvē halli, pašvaldība garantē bērniem ledu uz 20 gadiem
– Jūs minējāt arī Stavangeras halles piemēru. Kas tur īsti notika, kā tika finansēta hokeja halle?
Viesturs Koziols: Stavangerā privāts īpašnieks uzbūvēja jaunu halli. Finansēšanas modelis bija ļoti interesants.
Viņš aizgāja pie pašvaldības un teica – samaksājiet man uz priekšu par noteiktu halles lietošanas laiku 20 gadu periodā par laiku no desmitiem rītā līdz vieniem pēcpusdienā , kas ir ļoti sarežģīti piepildāms laiks jebkurai hallei. Savukārt es garantēju, ka katru dienu konkrētas stundas būs rezervētas bērniem, kuri dzīvo konkrētajā pašvaldībā.
Pašvaldība aprēķināja šī lietošanas laika vērtību, samaksāja par to uz priekšu, un šī nauda būtiski palīdzēja nofinansēt halles būvniecību.
Pašvaldībai savukārt ir garantija, ka 20 gadus apkārtnes bērniem būs ledus – hokejam, daiļslidošanai un citām ledus aktivitātēm.
Pat ja investors kādu dienu aizbrauktu projām, halle nekur nepazudīs. Tā paliek kā infrastruktūra un kalpos vietējiem iedzīvotājiem.
– Vai kaut ko tādu varētu izdarīt Latvijā?
Viesturs Koziols: Pamēģiniet ar šādu ideju aiziet uz Latvijas pašvaldību.
– Mēs ļoti daudz runājam par publisko un privāto partnerību. Bet cik objektu Latvijā šādā veidā reāli ir uzbūvēti?
Par to runājam jau ļoti ilgi, bet praksē ir ārkārtīgi grūti kaut ko realizēt. Mana pieredze ir tāda, ka jau sākumā bieži parādās ierēdniecības argumenti – ir kaut kāda instrukcija, kaut ko nevar, kaut kas ir pārāk sarežģīti. Ir mehānismi, kas uzņēmējiem ir sarežģīti un nesaprotami un tāpēc – nepieņemami. Savukārt ierēdņi ir pasargāti: nekas nenotiek (visu šo gadu laikā Latvijā ir īstenots tikai viens PPP projekts!), un neviens viņiem par to nepārmet.
Investoram ir jābūt ieguvumam – tā nav problēma, tā ir ekonomika
– Māri, jūs pats esat pētījis publiskās un privātās partnerības modeli?
Māris Martinsons: Jā. Un problēma ir tā, ka likumi un praktiskā partnerības ideja vietām nonāk pretrunā.
Spēles noteikumi būtu jāizstrādā kopā ar uzņēmējiem – cilvēkiem, kuri ir gatavi reāli kaut ko attīstīt. Pēc tam jāskatās, ko no tā var īstenot.
Jebkurai investīcijai ir jābūt arī ieguvumam investoram. Tas ir normāli. Investors neieliek savu naudu tikai tāpēc, lai izdarītu valstij pakalpojumu.
– Bet Latvijā peļņa bieži tiek uztverta ar aizdomām?
Māris Martinsons: Tieši tā.
– Man ir bijusi pieredze Vācijā. Mēs projektā bijām paredzējuši aptuveni 15 procentu peļņas normu, un turienes nodokļu administrācija mums jautāja – kāpēc tik maz?
Mums paskaidroja ļoti vienkārši: būvniecībā ir riski, kaut ko var nesamaksāt, uzņēmumam ir jāattīstās, ir jāspēj investēt tālāk.
No peļņas tiek maksāti nodokļi, uzņēmums var maksāt algas un attīstīties.
Latvijā savukārt ļoti bieži ir sajūta – ja uzņēmējs pelna, kaut kas tur nav tīrs. Īpaši būvniecībā.
Manuprāt, vajag nevis zākāt tos, kas pelna, bet radīt apstākļus, lai tie, kas pelna, dotu valstij vairāk – ar nodokļiem, darba vietām un investīcijām.
– Kas Rīgai būtu jādara, lai privātais investors šeit justos drošāk?
Māris Martinsons: Privātais investors grib pelnīt. Tas ir pats par sevi saprotams.
– Ja valstī veidojas attieksme, ka pelnīt ir slikti, tad par kādām investīcijām mēs runājam?
Mums ir daudz priekšrocību – Latvijai ir skaista daba, ir tūrisma potenciāls, ir ko rādīt. Bet nepieciešama stratēģija.
Biznesu nevajag vienkārši piegriezt. Ja kāda darbība valstij nav vēlama, var izmantot nodokļu politiku vai citus saprotamus instrumentus. Bet uzņēmējam ir jābūt skaidriem spēles noteikumiem.
Ir jāmeklē arī risinājumi. Es visu saprotu – daba ir jāaizsargā. Bet, piemēram, ja projektam nepieciešams nozāģēt piecus kokus, pasakām: iestādiet 25. Uzņēmējs to sapratīs un izdarīs.
Nevar būt tā, ka vispirms tiek meklēts iemesls, kāpēc kaut ko nevar izdarīt.
Vecrīga nevar būt atrauta no tūrisma, sporta un visas valsts stratēģijas
– Atgriežoties tieši pie Rīgas – kā sabalansēt investorus, vietējos iedzīvotājus, dzīvojamo fondu un tūrismu?
Māris Martinsons: Tas ir jāsadala vairākās daļās.
Tūrisms Latvijas ekonomikai ir būtisks. Mūsu klimats diemžēl nav tāds, lai mēs 12 mēnešus gadā varētu nodrošināt vienādu tūristu plūsmu, bet tieši tāpēc pie tūrisma ir mērķtiecīgi jāstrādā.
Ir jādara viss, lai popularizētu Latviju. Un viena no spēcīgākajām reklāmām valstij ir panākumi.
Mums ir kultūra un sports – tās ir divas jomas, ar kurām Latvija var lepoties.
– Sportu jūs redzat arī kā pilsētvides un tūrisma instrumentu?
Māris Martinsons: Noteikti.
Paskatieties, ko dara citas mazākas Eiropas valstis. Tās būvē infrastruktūru un piesaista sporta, kultūras pasākumus, lai pilsētas uzņēmēji pelnītu un pilsēta būtu atpazīstama!
Tas ir veids, kā pelnīt naudu un vienlaikus reklamēt pilsētu un valsti. Arī Rīgas vārdu.
Tāpēc pilsētas attīstību nevar skatīt atrauti no tūrisma, transporta, sporta, kultūras un valsts kopējās stratēģijas. Ir jāstrādā kopā ar valsti, jānosaka mērķi un prioritātes.
Ja būs skaidri spēles noteikumi, cilvēki zinās, pēc kā strādāt
– Un te atkal nonākam pie tiem pašiem spēles noteikumiem?
Māris Martinsons: Jā. Skaidri spēles noteikumi ir ļoti svarīgi.
Ja tie ir skaidri, mēs tos, protams, laika gaitā varam pārskatīt. Bet cilvēkam ir jāzina, pēc kādiem principiem sistēma darbojas.
Tas attiecas gan uz investoriem, gan sporta organizācijām, gan jebkuru citu jomu.
Ja noteikumi un kritēriji mainās pēc katrām vēlēšanām, ilgtermiņā neko uzbūvēt nevar.
