2026. gada 6. februārī LV PEAK zinātnieki plašāku sabiedrību iepazīstināja ar pērn pēc Ekonomikas ministrijas (EM) pasūtījuma veiktā pētījuma “Ekonomikas izaugsme un klimata mērķi” rezultātiem. Pētnieki secina, ka Latvijā starp ekonomikas attīstības, enerģētikas un klimata politikas dokumentiem pastāv vairākas būtiskas nesaskaņas (rodami atšķirīgi IKP pieauguma pieņēmumi, dažādas investīciju trajektorijas, fokuss uz gala patēriņa atbalstu) un industriālā dimensija politikas dokumentos ir nepietiekami attīstīta.
“Pētījumā gribējām noskaidrot, vai mums vispār pietiks enerģētisko resursu, elektrības, lai attīstītu savu ekonomiku un dažādas nozares – rūpniecību, modernās tehnoloģijas, kas nav iespējams bez tās,” iepazīstinot ar pētījumu, tā virsmērķi skaidro LV PEAK direktore, prof. Inna Šteinbuka. ”Mūs ļoti uztrauca izmaksu konkurētspēja un īpaši elektrības cenas. Vienlaikus pamatīgi strādājām arī pie “Latvija 2050” stratēģiskā ietvara, un enerģētikas sadaļa ir arī būtiska ilgtermiņa stratēģijas sastāvdaļa.”
“No vienas puses, mums ir klimata, enerģētikas politika un mērķi. Mums jākļūst zaļākiem No otras puses, uzņēmēji jūt, ka mums ir joprojām zema produktivitāte gandrīz visās industrijās, algas kāpj straujāk nekā inflācija, kas nozīmē, ka jāmaksā darbiniekiem vairāk, bet ražošana saglabājās iepriekšējā apjomā,” šā pētījuma praktisko nepieciešamību skaidro viens projekta īstenotājiem Latvijas eksportētāju asociācijas “The Red Jackets” valdes priekšsēdētājs Kaspars Rožkalns. “Tas nozīmē, ka mēs lēnāk vai ātrāk zaudējam konkurētspēju. Kad tiek runāts par klimata, enerģētikas mērķiem un zaļināšanu, uzņēmēji kļūst bēdīgi, jo saprot, ka būs vēl sliktāk. Jāmaksā lielākas algas, saražosim tikpat, cik saražojām, turklāt vēl būs jāinvestē zaļināšanā, neko tieši neiegūstot.
Ja klimata un enerģētikas politikā ir plānotas investīcijas, tad, no vienas puses, jāsamazina emisijas, no otras puses, svarīgi šo naudu investēt tā, lai atdeve uz IKP būtu pēc iespējas lielāka un nevis jebkur, bet fokusētos uz eksportu, kas mūs kā uzņēmējus trenē būt konkurētspējīgākiem. Kad runājam par miljardu ieguldīšanu, zinām, ka, ļoti lielu naudu ieguldot ļoti šaurā industrijā ļoti īstā periodā, to sauc arī par pārkāršanu. Papildus pētījumā centāmies identificēt virzienus, konkrētas tehnoloģijas, kurās investējot, katrs eiro sniedz augstāko multiplikatoru ekonomikā.”
LV PEAK pētījumā veiktais ekonomikas attīstības scenāriju izvērtējums apliecina, ka Latvijai noteiktais enerģētikas investīciju apjoms rada makroekonomiskus riskus, pārsniedzot ekonomikas absorbcijas spēju un radot konkurētspējas kritumu. Pārāk optimistiski scenāriji nav realizējami, prioritātei ir jābūt kvalitatīvām, eksportspējīgām investīcijām, nevis tikai to apjomam.
Kā prioritārās eksportspējīgas industriālās nozares ar augstiem multiplikatoriem, kas nodrošina lielāko ekonomisko atdevi, pētnieki izvirza: elektroiekārtu un energoelektronikas ražošanu, sensoru ražošanu un automatizāciju, biometānu un aprites bioekonomiku un modernos biomateriālus un ķīmijas tehnoloģijas. Investīcijas šajās jomā veicinātu eksportu un mazinātu importatkarību.
Savukārt LU rektors prof. Gundars Bērziņš, kurš vadīja LV PEAK pētījumu “Latvija 2050” ietvara izstrādei, skaidro klimatneitralitātes pētījuma un ilgtermiņa stratēģijas saistību: “Galvenā ideja ir, kā enerģētikas politika var ietekmēt Latviju tieši izmaksu konkurētspējā. Pirmais aspekts. Latvijas konkurētspēja sastāv – no izmaksu konkurētspējas un produktivitātē balstītas konkurētspējas. Savukārt izmaksu konkurētspējā ļoti būtisks elements ir enerģētika. Vispār nākotnes uzņēmējdarbība ir vistiešāk saistīta ar enerģētiku. Latvijai būtu jādefinē savs pozicionējums tieši enerģētikas konkurētspējas jautājumos. Jābūt pilnīgi skaidram, ko gribam sasniegt divās komponentēs – pārvadē un sadalē. Vai esam gatavi pateikt, ka strādājam, lai būtu Baltijā viskonkurētspējīgākie šajās divās komponentēs.
Otrs aspekts. Vai strādājam, lai apmierinātu uzņēmēju intereses, kas ražo elektrību un kuri gatavi piedalīties tirgū, vai koncentrējamies uz tiem, kas patērēs? Kas nepieciešams, lai elektrības ražošanas projekti, kas ir augstas nenoteiktības projekti ar stipri ierobežotu spēju piesaistīt finanšu resursus, īstenotos? Tie ir augstas nenoteiktības projekti, kuru spēja piesaistīt finanšu resursus ir stipri ierobežota. Un trešais aspekts – kā izdarīt tā, lai maksimāli ātri vietās, kur uzņēmēji ir gatavi attīstīt uzņēmējdarbību, būtu pieejama enerģija, piemēram, lielajiem datu centriem. Faktiski “Latvija 2050” iezīmē trīs lielus virzienus, kas būtībā mēģina atbildēt uz jautājumu – kā apmierināt tos, kas grib patērēt enerģiju, un kā apmierināt, lai tie, kas ir gatavi ražot enerģiju, arī iesaistītos enerģijas ražošanā.”
Rīgas Tehniskās universitātes asoc. prof. Laila Zemīte iepazīstināja ar “Ūdeņraža ekosistēmu un neto nulles emisiju tehnoloģiju ekosistēmu” lomu, bet LV PEAK vadošais pētnieks Oļegs Krasnopjorovs izskaidroja klimata un enerģijas politikas investīciju ietekmi uz ekonomikas izaugsmi, izmantojot vispārējā līdzsvara modeļa pieeju.
“Ekonomikas izaugsmes un klimata mērķu” pētījumu veikušie zinātnieki sniedz arī vairākas konkrētas rekomendācijas valsts politiku veidotājiem, piemēram, strauji palielināt atjaunīgās elektroenerģijas ražošanu un nodrošināt konkurētspējīgu cenu industriālajiem patērētājiem; veicināt pāreju uz augstākas pievienotās vērtības rūpniecību, balstoties uz lētu un pieejamu elektroenerģiju; attīstīt kritiski svarīgu tehnoloģiju un komponenšu ražošanu kā pamatu mērogojamai, eksportspējīgai industrijai un veidot Latviju kā konkurētspējīgu datu un digitālās infrastruktūras centru.
Pētījuma rezultātu apspriešana noslēdzās ar spraigu paneļdiskusiju “Priekšlikumi ekonomikas attīstības un enerģētikas politikas pilnveidošanai. Ekonomiskās un enerģētikas politiku savstarpējā sinerģija (Ceļa karte 2025–2035)”, kuru vadīja prof. Inna Šteinbuka un kurā piedalījās LU rektors prof. Gundars Bērziņš, Latvijas eksportētāju asociācijas “The Red Jackets” valdes priekšsēdētājs Kaspars Rožkalns, šīs asociācijas valdes loceklis Jānis Ošlejs, Klimata un enerģētikas ministrijas Klimata politikas departamenta direktore Aiga Grasmane un EM Konkurences, patērētāju tiesību un ilgtspējīgas rūpniecības departaments vecākais eksperts Einārs Cilinskis.
Avots: eszf.lu.lv
