Izcīnītais ceturtais Latvijas čempionu tituls Mogo/RSU desmitgadi iekrāsojis zeltītās krāsās. Ja vēl pieskaita trīs izcīnītos Latvijas kausu, Mogo/RSU ir pārliecinoši mūsu titulētākais klubs. Vislabāk par sīvajām cīņām ar Zemgale/LBTU un aizvadītajiem gadiem kopumā var pastāstīt kluba dibinātājs un prezidents Māris Martinsons.
Vai kāds no Latvijas čempionu tituliem ir tuvāks sirdij?
Katra titula izcīnīšana ir bijusi atšķirīga, bet tie visi ir nozīmīgi un svarīgi. Neslēpšu, nervus tas pakutina krietni, tā jau ir izvērtusies kā zināma atkarība.
Pastāsti kā tas viss sākās, kā tapa Mogo klubs?
Tas viss sākas no hokeja kluba Concept, kur bijām vairāki īpašnieki. Un tad Elviss Želubovskis mani uzrunāja, ka jāveido savs klubs. Tā arī tapa Mogo. Pēc kāda laika tika iegādāta tagadējā Mogo halle un izveidota sporta skola Falcons.
Divi papildlaiki, pielaboti metieni vārtu priekšā, mazas rezultāta starpības – vai var teikt, ka fināla pretinieki bija spēkos ļoti līdzīgi?
Neviens fināls mums nav bijis viegls, jo pretinieki vienmēr ir bijuši spēkos līdzīgi. Pēdējos gados tā ir bijusi Zemgale, ar ko mēs visu laiku esam cīnījušies kā līdzīgs ar līdzīgu. Beigās visu izšķir spēles taktika un pieļautās kļūdas. Protams arī pieredze, kā tas ir pierādījies pēdējos divos gados. Abas komandas māk aizsargāties, tāpēc arī nebija daudz iemesto vārtu, un gandrīz visas spēles beidzās ar vienu vārtu starpību. Tas pierādīja, ka komandas cīnījās uz dzīvību vai nāvi, kas arī bija redzams laukumā. Mēs bijām pacietīgāki, un pieredze ņēma virsroku.
Laikam lieki teikt, ka Krišjāņa Rēdliha, Meijas, Sotnieka pieredze bija neatsverama?
Jā, nenoliedzami. Komandā katram ir sava loma. Jaunie spēlētāji dod savu pienesumu, un kopā tiek radīts rezultāts. Un, protams, trenera nopelns to visu salikt kopā.
Un tomēr, lai cik lieli meistari būtu Latvijas izlases hokejisti, par MVP otro gadu tiek atzīts 18 gadīgs Mogo/RSU vārtsargs…
Jā, tas mani ļoti priecē, ka ar vārtsargiem Latvijā mums viss ir kārtība. Tas liecina, ka mēs esam uz pareiza ceļa un darām visu pareizi, ja varam izaudzināt tāda līmeņa vārtsargus. Gribētu uzsvērt, ka viņi jau neizaug vienā gadā, tas ir vairāku gadu darbs, un tajā piedalās ļoti daudz cilvēku. Un beigās izvēlamies mēs :)))
Kurš ir tas, kuram izdodas atrast tās jaunās, svaigās un meistarīgās asinis?
Tas ir komandas darbs. Viena lieta ir kluba piramīda, no kuras smeļamies jaunos talantus. Pēdējā laikā tie ir vairāki spēlētāji, kas izauguši mūsu sistēmā. Mūsu klubā tie ir vairāki treneri un ģenerālmenedžeris Elviss, kas seko līdz jaunajiem spēlētājiem un komplektē komandu.
Pēdējos desmit gados Kurbads un Zemgale ir izcīnījuši pa diviem tituliem, Mogo/RSU četrus. Tā ir sakritība vai likumsakarība?
Mogo laikam ir titulētāka komanda Virslīgā, jo esam uzvarējuši visās trijās Latvijas kausa izcīņās, deviņas reizes esam bijuši regulārās sezonas uzvarētāji un izcīnījuši četrus čempionu titulus.
No pirmās dienas klubā ir četri musketieri – Martinsons, Želubovskis, Ančs, Lavrenovs…
Jā, tā tas ir. Ar šiem cilvēkiem sākās Mogo un turpinās līdz pat šai dienai.
Arī galvenais treneris Ģirts Ankipāns jau kļuvis par neatņemamu Mogo sastāvdaļu…
Jā, ar Ģirtu ir cieša sadarbība ne tikai Mogo lielajā komandā, bet arī ar jauniešu komandu attīstību. Gan kā ar treneri, gan komplektējot komandas.
Jaunos vārtsargus jau pieminējām. No laukuma spēlētājiem nedrīkstam aizmirst šobrīd 16 gadīgo Oliveru Mūrnieku, kurš jau uzspīdējis U20 pasaules čempionātā…
Jā, es personīgi uzskatu, ka Olivers ir mūsu talantīgākais hokejists pēdējo desmit gadu laikā. Ļoti ceru, ka viņš spēs sasniegt visaugstākos rezultātus, un to arī viņam novēlu.
Vai Latvijas jaunatnes hokejs ir uz pareizā ceļa?
Latvija ir ļoti maza valsts, kur nav pareiza un nepareiza ceļa. Mēs esam spiesti pieskaņoties apstākļiem. Mums katrs spēlētājs ir ļoti būtisks. Kā pierāda pēdējo gadu rezultāti, ar Latvijas jauniešu hokeju viss ir kārtība. Mēs spēlējam visaugstākajā līmeni gan U18, gan U20 pasaules čempionātos. Tas nozīmē, ka viss notiek pareizi. Protams, vienmēr būs kāds, kas teiks, ka var vēl labāk, tā tas dzīvē ir iekārtots.
Un pēdājais jautājums – vai nākamajā pavasarī varēsim skaitīt līdz pieci?
Ir tāda dziesmiņa par cāļu skaitīšanu rudenī. Bet, ja nopietni, tad mērķi mums vienmēr ir bijuši visaugstākie. Arī nākamā sezona nebūs izņēmums – cīnīsimies, lai uzvarētu!
Autors: LHF/MOGO
Avots: La.lv
